Man nedaudz salst kājas. Kas to lai zina, vai tas ir alerģijas iespaidā. Alerģijas..
Pret dzīvi, diez? Kā tad izskaidrot pamošanos ar nedaudz aizpampušām acīm un šķaudīšanu visa rīta garumā?

---

Šodien, pamodusies laicīgāk nekā ierasts, viņa visu sava rīta laiku veltīja sev. Sev un saviem graciozajiem dzīvniekiem, kas šķita saprotam viņu no viena acu skatiena vien.
Ietērpusi savu augumu stingrā, taču dievišķīgā, krēmīgi baltas krāsa korsetē, viņa tikko manāmi smaidīja. Šķiet, viņa baudīja to mežģīņoto, akurāto, maigo un kopto korsetes augšējās daļas skatu. Vismaz acis viņas ik pa laikam pašķielēja uz leju.
Tās acis. Tās acis nebija spoguļi, kuros varēja izlasīt visu. Tie bija drīzāk tādi kā mistiski veidojumi, kuros vērties nozīmētu aizmirsties. Ja kādam arī ienāktu prātā meklēt aizspogulijas pasauli šajās pasaules lēcās, tad velti; viņas acis ir tikpat neizskaidrojamas kā viņa pati. Tāds neizprotams skumju un dailes, baudas un sāpju apvienojums. Varbūt. Bet varbūt tie ir sapņi, kas brūnīgi zaļā krāsā atmirdz pasaulē. Kas to lai zina - vienīgi kaķi, vienīgi kaķi...
Viņas baltie, mežģīņotie apakšsvārki kopā ar korseti jau vien izskatījās neatvairāmi, un viņa vairs īsti nesaprata, kāpēc nepieciešami virssvārki, kad ir tik daiļi apakšsvārki.
Dažubrīd varētu šķist, ka visa viņas pasaule šajā plašajā, klasiskajā istabā ar tumši iesarkanīgām sienām un tumšbrūnu parketa grīdas segumu ir teju viss, kas viņai pieder. Lai gan pat šī zāle, šī viņas istaba, - pat tā nepiederēja viņai, bet gan viņas mātei un tēvam. Šī milzīgā gulta ar satīnzaļo pārvalku, kas vijas ar zeltaini bēšajiem toņiem, rotājot ne vien viņas istabu, bet arī viņas sirdi, ir viņas vecajo pirkta. Visi tie karaliskie krēsli, nelielie dīvāniņi, kas maksā tik, cik kāda vidusmēra cilvēka dzīvesvieta, tas viss, kas veido viņas pasauli, nav viņas. Tik skaists un šķietami viņai nevainojami atbilstošs, nav viņas izvēlēts. Drīzāk viņa ir pielāgojusies šīm lietām, augusi līdz ar viņām, nevis pielāgojusi šīs lietas sev. Viņai nepieder nekas.
Un tikai un vienīgi viņa zina, ka viņai pieder visa pasaule.
Vēl jo vairāk, viņa ir neglābjami pārliecināta, ka ir teju vienīgā, kas prot izdzīvot sev piederošo pasauli īsteni un patiesi. Vienīgajā pareizajā veidā.
Ak, mans dārgais Lulī, ko gan ar viņu Tu dari?
Vai glāb viņu no pasaules skarbuma, vai arī ieved viņu sapņu radītajā nolemtībā? Viņa, tik skaista un naiva, tik maiga un trausla; viņa, šķietami visas pasaules gudrības sulas sasūkusies, - vai viņa var vispār iedomāties, kurp viņas zīdaino apakšsvārku zīmētie gaisīgie riņķi aizriņķos? Viņa, tik vieda un saprāta pilna, nemaz nezina, vai ir pie pilna prāta.