tagad notiek kaut kāds spēļu vakars, kuru plānots izvērst ballītē nr. 2. nospēlējusies galda futbolu, sēdēju un runāju ar vienu čali, un pēdējā brīdī apvaldīju sevi, jo gandrīz metos viņam virsū. tas ir tā, kad tu pēc nereāli ilga laika ieej Mcdonaldā un gaidi kilometrīgā rindā, tad tev blakus apstājas kāds un vēlme paņemt kartupeli no viņa paplātes ir tik liela, ka ļoti jāvaldās. es tik ilgi, šķiet, esmu apspiedusi domu par to, ka man vajag, ka tagad viss tas gada celibāts spļauj man sejā. smieklīgi patiesībā. un es to nesaku ironiski. man patiešām nāk smiekli par to, ka es nevaru sevi savaldīt. mazliet bail arī.

stulbs dikti, bet es smējos -
LSHMSFOAIDMT= Laughing so hard my sombrero falls off and I drop my taco.

btw, es te varētu precēt tos čaļus, kas dzīvo ar mani kopā šeit tikai tādēļ vien, ka viņi spēlē ģitāru tā, ka man gribas noraut drēbes.

P.S. tikko atcerējos kā vakar, šezot pie vakariņū galda un vērojot cilvēkus, ne no kurienes tik ļoti sagribējās seksu, ka nezināju, ko iesākt. kaut kas jādara tā labā. :D

upd: vairāk ticams, ka drēbes man gribas noraut nevis tāpēc, ka viņi spēlē, bet gan tādēļ, ka es vienkārši esmu nogribējusies.

sāku saprast arvien vairāk un vairāk - valoda vairs neizklausās kā viena vienīga murdoņa. mākslas priekšmetā gleznojam impresionismu, es esmu tik talantīga, ka apdirsties varētu. desmit gadi mākslas skolā bija zemē nomests laiks. un nauda. kaut kā vienmēr sanāk izsviest naudu par nejēdzīgām lietām. nevis tādēļ, ka mākslas skola būtu nevajadzīga. tādēļ, ka man tāda doma ienāca prātā.
vakar bija pirmā adventure cross nodarbība - kādas trīs stundas skrējām un rīkojāmies ar kompasu. nekad mūžā nebūtu domājusi, ka man patiks skriešana šeku reku! - dzīve ir pilna pārsteigumu.

vakarā pēc tam bija pirmā ballīte - saģērbāmies kā īstas cacas, es ar meiteni no Polijas dzērām šnabja šotus, jo nereāli vajadzēja parādīt dāņiem kā mēs turam spirtotos dzērienus. rezultātā Kaja (poļu meitene) nodzērās līdz grīdai. es, savukārt, nekur nevārtījos, toties I owned the dance floor. :D sapazinos ar nejēgā daudz cilvēkiem, paspēju jau apgrūtināt pāris ar savām problēmām. par brīnumu šī nevajadzīgā atklātība nevienu neatbaidīja, kas ir mulsinoši, jo, kā esmu pamanījusi, es to parasti izmantoju, lai neapzināti sabotētu kādas nākotnes attiecības ar cilvēkiem, kuri man patīk.

vatever, bet vieta... VIETA, kur notika ballīte kaut kādā fakinā kārtā saucas sommersolen or smth, kas nozīmē 'vasaras saule'. bet tā arī ir vienīgā lieta, ar kuru kaut kas nav kārtībā. tā ir kā bārs, kurš ir vaļā nedēļas nogalēs, un tur mēs paši sev pārdodam dāņu zemei neraksturīgi lētus alkoholus. tur ir biljards un GALDA FUTBOLS, super mūzika utt. jā, es nezinu, ko vēlējos īsti ar to pateikt, taču secinājums ir tāds, ka ballīte bija forša (vienos naktī pasniedzēji mums atnesa hotdogus - vai šī nav paradīze?), es nogulēju brokastis (šodien esmu apēdusi tieši vienu banānu) un man sāp galva. neņemot vērā ārdošo badu un sajūtu, ka gribas dauzīt galvu pret sienu, jūtos tīri labi. pusi dienas nosēdēju tajā pašā 'bārā' viena ar skaļu Hendriksu, Iron Maiden, Kiss, AC/DC, Iggy Pop, Deividu Boviju un Runājošajām galvām, lasot Vonnegūta "Māte nakts" un dzerot savu galonu kafijas. un pilnai laimei nopirku normālas cigaretes - bauda pīpēt, nevis kā to nepīpējamo tabaku, ko esmu savā naivumā nopirkusi.

vakariņas sešos, bled.

P.S. tikko iedomājos, ka moš jāaiziet pabeigt savu nožēlojamo impersionistisko uzstādījumu. vai paspēlēt perkusijas. ^^

esmu šeit jau trešo dienu, pagaidām viss rit tā mierīgi. braucu trīsdesmit stundas busā, kurā nebija vietas kājām, bija auksti un visu laiku nācās ciesties, lai tiktu uz tualeti. katrā ziņā viena no šausmīgākajām lietām, ko esmu pieredzējusi. atbraucu pārgursi līdz nāvei. protams, ka sekoja visādas iepazīšanās un tad stundu gara runa no direktora puses, no kuras NEKO nesapratu, turklāt tās laikā diezgan pamanāmi rubījos ārā (kā jau es to daru). nebiju domājusi, ka sākumā sapratīšu TIK maz, bet atšķirība starp pasniedzējas un viņu dāņu valodu ir tik liela, ka ir nejēgā grūti atpazīt vārdus. taču tagad jau esmu mazliet apradusi, un, ja viņi runā lēnāk, saprotu kādu pusi. ar laiku.
cilvēki te ļoti jauki, diezgan rezervēti gan, bet tādā normālā veidā, kā latvieši. esmu sapazinusies ar kaudzi jauniem cilvēkiem, dabūjusi vienu no labākajām istabām šeit. jē.
ēdina te vienkārši fantastiski, es šitā ēdu tikai tad, kad mans ģeniālais pavāra tēvs atbrauc no Anglijas. ēdienreizes ir trīsreiz dienā un tad pa vidu ir visādas kafijas pauzes, kad viņi dzer daudz kafijas. visiem vienmēr liekas jocīgi, ka viņi to dzer tik daudz. bet Latvijā kafija ir divreiz stirpāka, tā kā patiesībā pat es dzeru vairāk.
šī laikam esot viena no skaistākajām vietām Dānijā, tā vismaz te runā. ļoti skaists ezers tepat blakus tautskolai, aiz tā mežz. un te visu laiku spīd saule. sniega nav, toties pārvietoties nākas pa ledu, kas ir visur.
šodien jāizvēlas priekšmeti, ko mācīšos. attiecīgi viss īstais sākas rīt. šobrīd izskatās, ka galvenais priekšmets būs māksla, kur es kleksēšos ar krāsām un mīcīšu mālu n stuff. tad vēl papildus priekšmeti - kucheza (perkusijas), koris (kur nēs visādus bītlus un goospeļus laikam dziedāsim) un adventure cross (kur būs visādas riteņbraukšanas, skriešanas, geocaching un visādas citas lietas, kuras mani, visticamāk, nogalinās beigās). tad ir dāņu valoda ārzemniekiem. bez manis ir vēl viena meitene no Polijas un viena no Ungārijas, bet es esmu vienīgā, kas kaut ko saprot dāniski. vēl te pa vidu ir visādas rīta un vakara savākšanās, kur direktors spēlē klavieres, mēs dziedam. pasniedzēji priekšā runā un visi smejas. :D
katrā ziņā izskatās daudzsološi, tad jau redzēs, kā man ies. novēliet man veiksmi, jo man ir jāsāk saprast dāņu valodu normāli. :P

lai cik dramatiski tas arī nebūtu, pienāks brīdis, kad es vairs negribēšu atgriezties.

eu, kurš grib ar mani atnākt uz Mazajiem smirdīgajiem kociņiem šodien Vīros laivā (21.00)? nav tā, ka es būtu nereālā sajūsmā par MSK, bet tas man blakus mājām. :P
P.S. tā kā es šobrīd sēžu kaut kādā riebīgā interneta kafejnīcā, sazināties tikai telefoniski sanāks.

buč!