tagad notiek kaut kāds spēļu vakars, kuru plānots izvērst ballītē nr. 2. nospēlējusies galda futbolu, sēdēju un runāju ar vienu čali, un pēdējā brīdī apvaldīju sevi, jo gandrīz metos viņam virsū. tas ir tā, kad tu pēc nereāli ilga laika ieej Mcdonaldā un gaidi kilometrīgā rindā, tad tev blakus apstājas kāds un vēlme paņemt kartupeli no viņa paplātes ir tik liela, ka ļoti jāvaldās. es tik ilgi, šķiet, esmu apspiedusi domu par to, ka man vajag, ka tagad viss tas gada celibāts spļauj man sejā. smieklīgi patiesībā. un es to nesaku ironiski. man patiešām nāk smiekli par to, ka es nevaru sevi savaldīt. mazliet bail arī.