man šķiet, ka man ir kaut kāda kļūda sistēmā or smth. esmu izdzērusi kādas sešas melnās kafijas un visu dienu spēlējusi spēles telefonā. pavisam nopietni tagad varu teikt - man nav dzīves. :D

kaut kāda nostalģija šodien atkal. visu laiku Dženisu un Saimonu/Garfunkeli gribas klausīties.

man nejēgā gribas izbāzt degunu laukā, taču līst. turklāt ir palikusi tikai viena cigarete, un, ja iziešu ārā, man šis fakts liks justies nožēlojami.
vēl es iedomājos, ka jāmaina dzīvesvieta. Dzirnavu iela, protams, ir vienkārši ideāla vieta, kur dzīvot, jo viss ir tuvu, taču tā nauda, ko es maksāju, vienkārši liedz man jebkādas aktivitātes - visa nauda aiziet par īri. un man labāk gribētos divistabu dzīvokli. ja beigās nāktos maksāt tik pat, tad labāk par divām istabām. vienīgais, kur es nekad vairs nedzīvošu - komunālajā dzīvoklī. un nekad kopā ar kādu, ko es pirms tam neesmu pazinusi. mācos no savām kļūdām. un patiesībā man vislabāk vienai patīk dzīvot - varu staigāt plika un neviens neīgņojas par Gēti.

man vēderā joņo pavasaris.

pavasaris Kandavā ir nejēgā foršs, lai arī saules nav. ieejot mežā, vienkārši sirds plūst pāri malām - putni dzied, viss smaržo pēc pērnajām lapām, zemes un sūnām, un ap katra koka stumbru apakšā mazs aplītis apkusis. piedevām savā tikai pusstundu garajā pastaigā paspēju nobīties no lapsas un iztraucēt kādas trīs stirnas. Abava galīgi noplūdusi un viss diezgan dubļains, bet pat tas izraisa prieku, jo tas nozīmē, ka ziema ir aizvākusies pie velna beidzot. es vienkārši mīlu mazpilsētas.
btw, pēc vakardienas literātu sēdēšanas iešļūcām speisdogā uz diviem aliem, cilvēku daudz. biju aizmirsusi, kā tur ir piektdienās, jo kādu laiku sanāca tur būt tikai no pirmdienas līdz trešdienai. pilnīgā nesakarā uz turieni sākušas nākt bārbijas. to pašu ievēroju, kad Depo uz Talbot un 5 seconds to leave koncertu biju. ja speisdogā tas vēl nav TIK jocīgi, tad Depo man vienkārši atkārās žoklis. nepārprotiet, man pret viņām nekā nav, esmu ļoti liberāls cilvēks. es vienkārši nevaru izprast, kās tam varētu būt par iemeslu. varbūt tas vienkārši ir tādēļ, ka nebiju kādu laiku cilvēkos bijusi, un pasaule pa to laiku ir mainījusies. nujā, katrā ziņā, kultūršoks maziņš. pēc tam aizstaigājām uz kaut kādu dzīvokli, kur bija ļoti jauka atmosfēra - ermoņikas, perkusijas un cigaretes. tā mīlīgi. vienīgi, atnākot mājās, atskārtu, ka visas drēbes un soma ir ar krāsu nosmērētas - acīmredzot vienkārši izvārtījos tur kaut kādā mistiskā veidā pa krāsām. jadabū kaut kur terpentīns, cerams tikai, ka man te visam krāsa nenoies.
labi, pietiks, jāiet stumt māgā beidzot.
P.S. Meinarda balss vienkārši izlīmē mani pret sienu.

piedodiet, cilvēki, bet mani toreiz nevarēja sazvanīt, jo man ir atslēgts pieslēgums. :D tas būs atslēgts, līdz es no kaut kurienes izraušu naudu. katrā ziņā, ja kāds vēlas uzzināt manu pagaidu numuru, tad piesakieties šeit kaut kur (ja neviens nepieteiksies - jutīšos apvainota).
sēžu ar literātiem šobrīd, un mazliet nostalģija pieteikusi sevi. vispār esmu šeit pirmoreiz kādās trīs nedēļās. nav ne mazākās nojausmas, ko šeit īsti rakstīt. es pat nezinu vairs, vai kāds šo šeit vēl lasa. :D
patiesībā daudz kas jauns noticis šajā laika periodā. pārāk daudz, lai būtu tik vienkārši to aprakstīt. atkal ir sajūta, ka kaut kam labam būtu jānotiek. taču varbūt tas ir vienkārši manas pēdējā laika apņemšanās rezultāts. respektīvi, esmu apņēmusies domāt pozitīvi visos dzīves gadījumos. vienmēr esmu bijusi reālists/pesimists (jo mēs visi labi zinām, ka realitāte ir pesimistiska, lai, ko kāds censtos pierādīt.), taču vienmēr ir labāk dzīvi uztvert pozitīvi, nekā 'gruzīties' par to, ka viss notiek šķērsām.
vēl es esmu nolēmusi atkal sākt gleznot. neesmu to darījusi, kopš beidzu devīto klasi, un tas mani mazliet skumdina. jo tā kādreiz bija mana 'sirdslieta' (mākslas skola man ir mazliet iemācījusi 'mīlēt'). man pietrūkst akrila un eļļas krāsu, molbertu un audeklu. otu un krāsas pleķu drēbēs. tieši tāpat pietrūkst deju skolas, kurā dejoju divpadsmit gadus. un tieši klasika, kurā bija obligātas perfektas copītes un baletčības. cik ļoti mani ir veidojušas šīs abas pieredzes patiesībā. un, cik vienkārši tas kādreiz šķita. tagad, Rīgā mācoties, tas viss ir daudz dārgāk, tādēļ tu mazliet vairāk veidojies par dārzeni. mazpilsētās viss ir daudz cilvēcīgāk un vienkāršāk.
man ir tāds periods dzīve vispār, ka man gribas aizbraukt/aiziet uz vietām, kur sen neesmu bijusi, izjust sen neizjustas emocijas, satikt sen neredzētus cilvēkus. piedāvājiet savu kompāniju 'sen neredzētie cilvēki'. :P
pietiks šodienai.
bučas, milu, čau.

sveiki, sen neredzeetie. vai nedzirdeetie, vatever.
esmu palikusi pilniigi bez kontaktiem ar aarpasauli, jo veel aizvien neesmu samaksaajusi sava piesleeguma reekjinu, un, kaa jau atceraties, izzi sachakareeja arii manu internetu. ar mani nekas iipashs nenotiek, vienigi akadeemijas apmekleejumi sarukushi peedeejaa laikaa. uudensvads paarpliisis or smth un tagad priekshaa reegojas veel divas dienas, kuraas seedeet maajaas un stumt maagaa.
man ljoti shodien alu gribas iedzert, taadeelj zvaniet man un juus nenozheelosiet. :D buchinjas.
P.S. nevaru ciest rakstiit bez diakritiskajaam ziimeem.

mani patiesībā ļoti kaitina kriminālromāni, taču tikko no skapja izraku, pirms kaut kāda laika tētim dāvināto, Kirila Bonfiljoli grāmatu "Netēmē uz mani". kaut kā sāku lasīt un, zini, tam vīrelim ir patīkams rakstīšanas stils. humors mazliet atgādina Vonnegūtu un sižets nav tik ļoti dumjš kā es būtu varējusi iedomāties. es ne mazākajā mērā nesaku, ka šī grāmata kaut kādā veidā būtu labāka par tām, kas man šobrīd liekas labas. bet es, šķiet, šo izlasīšu līdz galam.