skatos Fringe un ceru, ka jebkad mūžā spēšu aizmigt. bet interesants nenoliedzami.

kursadarba tēma laikam jāmaina. par postmodernismu Einfelda kunga grāmatās, acīmredzot, neviens īsti vairs negrib dzirdēt. vismaz ne mans topošais darba vadītājs. man vairs nav ne mazākās nojausmas, ko apskatīt. vienīgais, ko zinu droši, ka tas būs literatūrā. cerams. sūds, nu.

vienīgais veids, kā tagad iespējams balsot, ir izvēlēties mazāko šķietamo ļaunumu un cerēt uz labāko. es vispār esmu diezgan apolitisks cilvēks, tādēļ grūti izvēlēties. jau kādu nedēļu nespēju izšķirties starp trim partijām. lai arī man pieņemamākā šķistu Pēdējā partija, apzinos, ka vēlētāji diez vai nobalsotu tik lielā daudzumā, lai viņi gūtu kādus panākumus. tad paliek tikai Vienotība un VL. domāt.

internets tomēr nav pilnīgi nederīgs. atradu arī ko savai acij tīkamu - http://berelis.wordpress.com/

kā rādās, Berlīne atkrīt. bļeģ.

jaunais Pendulum albums "Immersion" ir visnotaļ pieņemams. prieciņi!

tik sen nav sanācis šeit parunāt, beidzot kaut kāda sajūta, ka vajag.
tētis šodien aizbrauca atpakaļ uz Angliju. nebijām viņu satikušas astoņus mēnešus. turpmāk neredzēsimies vēl deviņus. kaut kā jocīgi - viņš nekad nav bijis no maniem mīļākajiem cilvēkiem pasaulē dažādu apsvērumu dēļ, kurus tagad neapspriedīšu, taču šoreiz kaut kā žēl. vai arī žēl viņa. un visvairāk mammas. kas šobrīd patiesībā ir diezgan jokaini, ņemot vērā, ka attiecības ar ģimeni pēdējo pusotru gadu nav bijušas tās labākās, un vienīgais, ko līdz šim esmu jutusi, ir izteikts vēsums pret viņiem. kas kļūst vēl sarežģītāk, jo par to nemitīgi jūtos vainīga, jo nespēju to mainīt.
nu jā, katrā ziņā - novembra sākumā dodos uz Berlīni, kur nedēļu piedalīšos dažādos workshopos saistībā ar publicistiku. nākošpusgad dodos mācīties uz Dāniju, kas, cerams, palīdzēs tā pusgada laikā atrisināt visus manus nebeidzamos iekšējos konfliktus un pretrunas. vasarā atkal uz Norvēģiju. tāds puslīdz plāns šobrīd. vienīgais, kas izraisa uztraukumu, ir tagadne. pretēji tam, ka parasti es uztraucos par nākotni, šoreiz man nav ne mazākās nojausmas, kas notiek un ko es daru. tas nejēgā biedē.
P.S. turklāt esmu slima, vīīī

pirmo reizi mūžā esmu uzlikusi tādu sejas masku, ka nevaru pakustināt sejas muskuļus. tāda sajūta, ka kāds būtu man anestēziju uztaisījis. freaky