manas smadzeņu šūnas ir atrofējušās no miega trūkuma. es jūtos tā, it ka būtu iemaldījusies rastu bariņā un būtu nopīpējusi viņiem visu prieciņu. man ir bail apsēsties lielajā mīkstajā kreslā, jo tad es atlūzīšu. ja es apgulšos, lai atpūstos, es atlūzīšu. galīgi nav izslēgts, ka es varētu atlūzt arī kājās stāvot. dzīvkļa saimniece mani tikko pameta līdz rītam, tas nozīmē, ka apartamenti ir manā rīcībā. citā gadījumā es ar ļaunu smīniņu sejā berzētu rokas un izsūtītu ķēdes vēstuli par naivo tēmu 'mierīga pasēdēšana sveču gaismā ar vīnu un filmām', kas beigās izvērstos par dažādu žūpu mīcīšanos savā starpā. bet ne šodien, šodien nē. man blakus sēž Dostojevskis un krieviski mani lamā. es neko īsti nesaprotu, bet man liekas, ka viņu ne īsti apmierina mana šīvakara nebūt ne brīvprātīgā izvēle. šodien es palikšu divvientulībā ar leitnantu Glānu un viņa 'dzīvniecisko acu skatu, uz kuru paskatoties, man liekas, ka viņš man pieskaras' or smth.
P.S. kā jau es zināju - tā liktenīgā sajūta ilgi nevilkās. mēnesi? šobrīd es varētu teikt: 'es taču zināju, ka tā būs', bet tas īsti neradītu gandarījumu, jo principā es to saku sev un ar to norādu uz savām kārtējām kļūdainajām iedomām.
HELL YEAH
satelītu dārzs - Post a comment
we watched them lose our minds