sen neesmu šeit pagrozījusies.
tad nu - kas pa šo laiku noticis.
sākās jauns mācību gads ĀVĢ, atkal izliekos par literātu, tikai šoreiz intensīvāk. sācies rudens, beidzot kāds prieciņš. jocīgā sajūta nepazūd, tikai pieņemas spēkā un liek par sevi manīt arvien biežāk. ģenerālā trauksme, tā teikt. man beidzot ir internets. bet tas ir pats mazsvarīgākais. divdesmit otrajā septembrī dodos uz tulkošanas darbnīcām 1. ģimnāzijā. un rīt ir Sporta diena - vazāšanās pa mežu līdz Baltajai kāpai sešpadsmit kilometrus. es miršu. viss ir pa vecam.

vispār cenšos iestāstīt sev, ka dzīve ir skaista un spiežu sevi Louis Armstrong klausīties. zinu, ka kādreiz man izdosies to sev iestāstīt, bet pagaidām man negribas līst ārā no gultas, nespēks sāk ņemt virsroku pār mani, gribasspēks ir pazudis. vai palicis Kandavā, kas to lai zin. vienīgais pāķis, ko regulāri satieku, ir Emīls. narkate_draugi  pa retam padod ziņu. a  vienkaajgalja  vispār kļuvusi galīgi lepna, aizmirsusi par savu ģimeni.  tāpēc man jātiekas ar cilvēkiem, kuri par manu sabiedrību pārāk laimīgi nejūtas. bet klasesbiedriem jau nekas cits neatliek.

a vispār apkārt cilvēki tādi jocīgi. bet varbūt es esmu tā, kura ir mainījusies. Rīga mani ir sabojājusi, samaitājusi. un es tā cerēju, ka palikšu tā pati labā, jaukā, labsirdīgā Annija. bet varbūt tā ir pat labāk. vairs nav tā naivuma, tās bezjēdzīgās ticības cilvēkiem. laikam esmu kļuvusi nopietnāka. beidzot kaut ko mazliet sapratusi. mazliet biedē vienīgi tas, ka manas mainīšanās dēļ, mainīsies arī viss man apkārt. bet es negribu, lai mainās. un es negribu mainīties. es gribu atpakaļ to laiku pagājušās vasaras sākumā, kad bija pāķi, kad viss bija galīgi pofig, kad nevajadzēja uztraukties. kad man bija labi.

un vispār. es jūtu, ka man vajag izrunāties. bet es vairs nezinu, vai to kāds grib dzirdēt. un vai kāds gribēs palīdzēt. katram pašam ir pietiekoši daudz savu klapatu, lai vēl domātu par manējām.

šovakar viss. šis bija tikai tāpēc, lai atbrīvotos no vismaz mazas daļiņas tā, kas manī iekšā darās.