uzzināju to, ko cilvēki visvairāk nevar ciest. patiesību.
nožēlojama liekulība.
visi cenšas viens otram ieskaidrot - 'esi tāds, kāds tu esi' un 'saki to, ko domā'. patiesībā tas nevienam nav vajadzīgs.
cilvēki tāpat otru iedomājas tādu, kā paši vēlas, nevis tādu, kāds viņš ir.
un, ja kāds pasaka to, ko domā, tad pārējie jūtas nežēlīgi apvainoti un pārmet otram par to, ka viņš pie visa piekasoties.
ja cilvēku neiecietības un idejas par vienīgi savu domu pareizību dēļ, cilvēki atmetīs ar roku savas personības pilnveidošanai vai sava viedokļa izpaušanai, baidoties būt pazemotiem vai nenovērtētiem, tad kāda jēga šai sludināšanai? un kāda jēga šim visam, ja tiek iznīcināts visa īstā pamats?