atkal sapņoju to jocīgo sapni. pēdējo reizi man tāds pats bija kkur pirms pusgada.
sākas ar to, ka pie manis atnāk kkāda nepazīstama meitene un saka, ka mums ir jāiet uz kkādu mistisku bāru spēlēt. nu ok, es eju pēc basģitāras, nevaru atrast, prasu mātei, kur viņa šamējo nobāzusi. viņa sakās nolikusi to uz balkona. man šoks - ārā taču -5 grādi! atrodu, normāla baģitāra tikai grifa vietā slotaskāts. viss kārtībā, ejam uz to bāru. tad es atkal esmu viena pati, arī bez nožēlojamās basģitāras. dodos uz to bāru, sākumā ceļš ved gar akmens tiltu, tad garām john lemon, tad parādās kkāds mistsks krustojums, kur večuks koriģē pārigājējus. pāri došanās kārtība - divi cilveki reizē dodas pāri ielai, aiz viņiem aizbrauc divas mašīnas, ja ielai pāri iet viens cilvēks, tad aiz viņa trīs mašīnas. visnotaļ sakarīgi. eju pāri, man blakus uzrodas bariņš cilvēku, kuri, šķiet, iet uz to pašu bāru, kāds no bariņa saka, ka tūlīt jau būsim klāt, bet nonākam pie kāpas, pie jūras. tur stāv onkulis, kurš reklamē jauno tehnoloģiju kkādu, kas ļauj bērniem ar satelīta palīdzību atrast savus vecākus un paziņot, kur viņi atrodas (pilnīgs watafak). tad viena pati eju gar kāpas malu, tur tā ļoti strikti nošķirts - asfalts un uzreiz kāpa, izeju pie galerijas centrs. tur mani gaida tā meitenme, kas bija sākumā un vēl divi puiši. acīmredzot, mana grupa. es kkur nopērku 'skrūvi' lielā plastmasas glāzēun sēžu ar viņiem. tad viens no viņiem izdomā, ka arī grib un ātri atņem man to glāzi. es uzlecu viņam pičpaunā un viņš sāk skriet uz priekšu, neatceros, kas notiek tālāk, bet beigās redzu no malas, kā viņš guļ uz bruģa un es ar tukšu glāzi kkur skrienu.
galīgi bezjēdzīgs un bezsakarīgs sapnis. interesanti, ko mana zemapziņa man ar to gribējusi pateikt, jau ceturto reizi liekot man redzēt vienu un to pašu sapni?