neesmu sen šeit bāzusi savu degunteli, bet par Anglijas ceļojumu gan laikam kaut kas būtu jāieraksta.
patiesībā tajā nedēļā notika, šķiet, tik daudz jauna, cik Latvijā nenotiek vairāku mēnešu laikā (kā jau ar meitenēm tika runāts). daudz jaunu cilvēku, redzētu vietu, emociju utt. milzīgs prieks, ka atkal Maritu un Anitu satikām (jāsāk plānot nākamais brauciens :D). bija jau domāts atkal braukt nākamruden, taču pagaidām vēl ceru uz pusgadu Dānijas tautskolā. nezināju, ka no Sauthemptonas ostas Titāniks atgāja (Mērfijs pacentās un izrādījās, ka Titānika muzejs ir atvērts tikai pirmdienās, sestdienās un svētdienās, bulšits). Londona bija vienkārši brīnišķīga, atmiņas par Londonas klubiem gan nē (jāmin, ka bijām gan tikai uz vienu :D). Sauthemptonā gan bija jauki - Soul Cellar dikti patika, kaut gan bija baigais ūķis - kas kas pievilka tur. Vodka Revolution (laikam) bija kaut kas jocīgs, jo visi vienkārši šķaidīja glāzes pret zemi un skanēja pārāk daudz krievu mūzikas (nu jā, bet bija jau arī krievu pasākums). Londonā bijām Nacionālajā galerijā un redzējām izcilos mākslas darbus dzīvē, nevis izprintētus tālumā mākslas vēstures stundās (es jau visvairāk biju sajūsmā par Tērneru un Velaskēzu un kaut ko vēl, kas man tagad izkritis no prāta). arhitektūra daudz monumentālāka, nekā Latvijā (lōģiski), un, ja Rīgā ir ļoti daudz jūgendstila namu, tad man šķita, ka Londona ir pilna ar gotiku. tas arī varētu nebūt tiesa, jo esmu sajūsmā par gotiku kā arhitektūras stilu vispār, tādēļ, iespējams, meklēju tikai tādas ēkas. parlaments (nafig tik liels, visu laiku likās) un Vestminsteras abatija aizrāva elpu, Bigbens nelikās nekas nenormāli īpašs, tāpat arī Bekingemas pils. Svētā Džeimsa parks bija burvīgs, turklāt arī tā diena bija saulaina, tāpēc likās, ka pasaule ir nejēgā forša. parkā lēkā vāveres, pastaigājas pelikāni un vēl visādi redzēti un neredzēti putni. pie velna, tur pavasaris ir pilnā sparā, te, šķiet, tas nekad nepienāks. foršākie no cilvēkiem, ko satikām, viennozīmīgi bija Pulkits (M&A mājasbiedrs), Sems (Maritas puisis (:D), ko satikām tikai mēs ar Madaru principā) un Džons (vien no mūsu hostiem Londonā). par to runājot, neapvainojieties latviešu bāleliņi, taču man angļi likās daudz patīkamāki, nekā latvieši. un nē, nedomāju, ka tas ir tādēļ, ka bijām citā valstī - Latvijā ārzemnieki vairs nav nekāda eksotika. tur viņi ir daudz jaukāki, atvērtāki, viennozīmīgi neizskatās pēc lupatām un prot arī neuzvesties kā tādi (es, protams, neaprunāju visus latviešu vīriešus šobrīd). manuprāt tikt atšūtam ir mazāk apkaunojoši, nekā pie sienas tēlot tapeti, acis nodūrušam, un šķielēt virsū, iedomājoties, ka to neviens neredz. un vēl - tur dzēru ļoti garšīgu sidru/vīnu/džinu/ šampanieti - kaut kas starp visiem šiem - or smth, kas maksāja tikai trīs mārciņas. cigaretes gan tur ir tik dārgas, ka man žoklis atkārās (jā, lai arī vedu līdzi piecas paciņas uz septiņām dienām, ar visu ballēšanos cigaretes izbeidzās jau ceturtās rītā), tāpēc nācās pirkt diezan pretīgu tinamo tabaku. tikai vienu dienu visā ceļojumā laikā bija pretīgs garastāvoklis, jo pilnībā beidzās nauda, kas nozīmēja, ka netieku sapirkt drēbes (kamōn, ja arī tā līdz galam kā meitene neuzvedos, es tomēr esmu). naudu sadabūju, bet, kad iegājām Primarkā, man uzreiz jau gribējās iet prom - nekad neejiet uz Oksfordtrītas Primarku, atrodiet kādu citā Londonas vietā (vispār IR jāatrod tāpēc, ka tur ir TIK lēti, ka ir sajūta - pusi no sapirktā dabū par velti). tas ir vienkārši izsmiekls, rindas kilometru garas un veikalā vispār nevar apgriezties, karsts un piesmacis. btw, tādas ir arī Londonas ielas uz vakara pusi (piedevām mēs tur bijām sestdienā) Picadilly Circus tuvumā. cilvēku masa kustas uz priekšu gliemeža ātrumā, cik vien tālu var redzēt. smiekli nāk.
ak, jā, es taču pirmo reizi mūžā lidoju ar lidmašīnu. mēs ar Madaru tā arī vienkārši sēdējām vatever pozās, bet pārējās abas, šķiet, gan bija pārbijušās. :D kā jau man pirms tam teica - gluži kā ar autobusu braucot. un man patika, kad aizkrita ausis. metro arī nekas TĀDS, vienīgi sestdienā mani gandrīz sabradāja, kad gaidījām (bija jālaiž garām kādi četri, jo tik daudz cilvēku bija, ka nevarēja dabūt sevi iekšā).
gan jau, ka vēl viskautkas foršs notika, ko tagad nespēju atcerēties, bet vienu gan zinu - es brīdī, kad bija jābrauc prom no Sauthmeptonas un arī vispār no Anglijas nopietni apsvēru iespēju uz turieni braukt dzīvot. vai vismaz palikt vēl uz mēnesi, jo braukt prom negribējās itin nemaz.
sorī par palagu, domāju, ka būs īsi - laikam aizrāvos.