tikko nošņāpu veselu strēmeli no kājas, skujot ar nepareizo skuvekli (jo man nav naudas, you know). un uz šo paziņojumu mana māte pajautāja 'kāpēc?' un nevis tajā retoriskajā izteiksmē, bet tādā pārsteigtā. nu, nopietni runājot, tādēļ, ka man patīk sāpes. kas tas par jautājumu vispār? un šādi mana ģimene runā ar mani visu laiku, tāda sajūta, ka es dzīvoju kaut kādā backwards pasaulē. es saprotu, ka man nav reālu tiesību pieprasīt, lai cilvēki pārdomātu, ko viņi saka, savā galvā, pirms viņi patiesībā to saka. bet kā jums liekas, uz cik daudz muļķīgiem jautājumiem man ir spēka atbildēt? jo es zinu, ka, ja par attiecīgo lietu padomā vēl divas sekundes, tad tu saproti, par ko ir runa. un tev nav jātiranizē mani ar jautājumiem par acīmredzamo.
es arī esmu pamanījusi, ka daudzi neuztver manu pašironiju vai vienkārši smiešanos par neko tāpat, ja es neuspiežu slaveno smaidiņa zīmogu (pie kā es, laikam, pati gan esmu vainīga), tādēļ, reku viens - :D. katrā ziņā, lai arī viss šis bija patiesība, un tas mani reāli kaitina, es realitātē nedauzu spoguļus un neraudu spilvenā. un tas, ka es atzīmēju kaut ko, kas mani kaitina, pārsteidz vai interesē, nenozīmē, ka es par to žēlojos, jo, seriously, es gandrīz nekad nerunāju nopietni par tādām lietām kā Lindsijas Lohanas nonākšanu cietumā (ticiet vai nē!).
ok, es neatceros, ko esmu uzrakstījusi, jo esmu mazliet noreibusi no Melnā balzama un nogurusi no pilnīgi nekā nedarīšanas, tāpēc labu nakti.
buč, draudziņi.
P.S. dziesma, ko šobrīd klausos (sk. lejā), ir fantastiska.