varbuut es shoreiz paarspiileeju. un varbuut tas, kaa shobriid reagjeeju, nav pilniigi atkariigs tikai no shii notikuma. vismaz ne pilniigi.
bet man ir apnicis vienmeer teikt 'jaa' un vienmeer gaidiit. vienmeer piekaapties un vienmeer atvainoties. pat tad, kad es neesmu vainiiga. un, ja viena pagale nedeg, tad kaadelj es esmu vieniigaa, kas atvainojas? un man ir apnicis piedot un njemt cilveekus atpakalj. ja saakumaa saka vienu, bet, kad ir sasniegts veelamais meerkjis, tad saka ko pavisam citu. man ir apnicis buut pashsaprotamai. un, ja laikam, kuram jaapaiet, kameer kaads atradiis mirkli mani apciemot vai iepriecinaat, jaabut tika ilgam, tad man neliekas, ka es liidz naakamajai reizi varu gadiit tik pat ilgi. it iipashi, ja man, lai kaut kas notiktu veel jaaluudzas.
es nezinu, varbuut es vienmeer mazliet par daudz esmu gaidiijusi un varbuut es paaraak daudz esmu piekjeerusies. un varbuut liidzcilveekiem vienam pret otru nemaz nav pienaakumi. bet varbuut cilveeki, kurus es gribeetu sev redzeet tuvu, mani tik tuvu neveelas redzeet. un es negribu nevienu piespiest gribeet mani redzeet. vai gribeet atbalstiit. un es negribu, lai kaads domaa par shiim lietaam kaa par pienaakumu.
un nevienam nav jaajuutas vainiigam (ne taadeelj, ka kaads taads patiesiibaa justos), man vienkaarshi vajadzeeja kaut kur likt visu to meeslu, kas indee manu praatu.

prieciigu visiem skolas un augstskolas utt atsaakshanos (vai saakshanos).