sākās jau visss ar mnau adventure cross nodarbību, kurā patiesībā nevajadzētu ļaut piedalīties parastiem cilvēkiem (ar parastiem es domāju vidusmēra latvieti, kuram garšo ēst un nepatīk sportot). ar kalnu riteņiem sākumā stundu mināmies kalnā (uz beigām gan sanāca ripot lejā un atpūsties), tad pusstundu skrējām pa mežu un meklējām kontrolpunktus. atpakaļceļš bija vēl šausmīgāks, jo nācās mīties pa atslodzes kalnu atkal augšā - nepieciešama piebilde, ka tas ir garākais kalns Dānijā. katrā ziņā visu laiku likās, ka es izslēgšos, un, protams, visu laiku paliku pēdējā, tā kā visiem nācās uz mani gaidīt. taču labākā sajūta ever, kad ievēlos savā istabā un pēc tam aukstā dušā. brīnišķīgs pārgurums pēc 'labi padarīta darba'.
tad ieradās Agnese, ar nokavēšanos, par kuru es iepriekš nebiju informēta. tad nu es skriadīju apkārt, viņu meklējot. nedēļas nogale bija tiešām forša, jauki atkal runāt latviski bija, lai gan tikai trīs nedēļas pagājušas. sestdienas ballīte bija foršāka, nekā piektdien - spēlējām dzeršanas spēles ar dāņiem, dancājām un runājām ar visiem dāniski, tb centāmies. es te vairs nejūtos tik neredzama, arī stūros slēpties vairs negribas. izskatās, ka viss iet uz labu. svētdien bija riktīgs pavasaris un pamanījām, ka te, janvārī, (ftw (!)) jau kaut kādi asni lien laukā no zemes. sēdējām laivu piestātnē, klausījāmies visādas šainīgas mūzikas un dzērām kolu.
šodien Agnese aizbrauca mācībā uz Orhusu (nekad neesmu zinājusi, kā tas latviski ir pareizi) un man atkal ir mazlit bail no cilvēkiem.
mākslas nodarbībās turpināt ķēpāties ar māliem, kas mani kaitina, jo es nekad neko jēdzīgu keramikā neesmu varējusi izdarīt.
ok. pietiks. zinu, ka visiem te nejēgā interesē manas gaitas Ry (khh), bet man jau apnika.