tik sen nav sanācis šeit parunāt, beidzot kaut kāda sajūta, ka vajag.
tētis šodien aizbrauca atpakaļ uz Angliju. nebijām viņu satikušas astoņus mēnešus. turpmāk neredzēsimies vēl deviņus. kaut kā jocīgi - viņš nekad nav bijis no maniem mīļākajiem cilvēkiem pasaulē dažādu apsvērumu dēļ, kurus tagad neapspriedīšu, taču šoreiz kaut kā žēl. vai arī žēl viņa. un visvairāk mammas. kas šobrīd patiesībā ir diezgan jokaini, ņemot vērā, ka attiecības ar ģimeni pēdējo pusotru gadu nav bijušas tās labākās, un vienīgais, ko līdz šim esmu jutusi, ir izteikts vēsums pret viņiem. kas kļūst vēl sarežģītāk, jo par to nemitīgi jūtos vainīga, jo nespēju to mainīt.
nu jā, katrā ziņā - novembra sākumā dodos uz Berlīni, kur nedēļu piedalīšos dažādos workshopos saistībā ar publicistiku. nākošpusgad dodos mācīties uz Dāniju, kas, cerams, palīdzēs tā pusgada laikā atrisināt visus manus nebeidzamos iekšējos konfliktus un pretrunas. vasarā atkal uz Norvēģiju. tāds puslīdz plāns šobrīd. vienīgais, kas izraisa uztraukumu, ir tagadne. pretēji tam, ka parasti es uztraucos par nākotni, šoreiz man nav ne mazākās nojausmas, kas notiek un ko es daru. tas nejēgā biedē.
P.S. turklāt esmu slima, vīīī