bļeģ, man miegs nāk, nu! un šodienas hitoriogrāfijas eksāmens bija diezgan liela izgāšanās. nu vienmēr visur nevar iet labi.
man tā pietrūkst Kandavas šobrīd, ka rauj sirdi laukā. tikai jāsagaida nākamā trešdiena un tad esmu tur uz piecām dienām (ar loģisko mērķi mācīties uz abiem dāņu valodas eksāmeniem, protams). jācer gan, ka iznākums nebūs tāds kā pārējās reizes. šoreiz nevaru to atļauties, jo, lai celtu savu līmeni jaunas valodas apguvē, kā izrādās, ir nepieciešams apmeklēt lekcijas. tagad man būt piecu dienu laikā 'jāuzkačā skils'.
vēl esmu nolēmusi atsākt skriet vakaros un vingrot no rītiem. ik pa laikam sāku un pēc divām nedēļām man atkal apnīk celties agri un piepūlēties vakaros, foršāk taču ekrānā blenzt. jāsaņemas un tā.

un vēl man beidzot ir mainījies viedoklis par to pusotru mēnesi Norvēģijā. kaut kā bail bija atstāt Latviju, gaidāmo foršo vasaru šeit ar visiem. laikam likās, ka mani aizmirsīs (ne jau, ka mani tik vienkārši vispār būtu iespējams aizmirst) pa to laiku. lai gan mani nekad nav sajūsminājis fizisks darbs (tieši slinkuma dēļ), es vismaz atbraukšu ar normālu naudu atpakaļ. turklāt man šķiet, ka vienreiz ir jāsajūt tas, ko nozīmē strādāt, lai nopelnītu naudu, ko tērēt. jo līdz šim, šķiet, es neesmu izcēlusies ar īpašu racionalitāti šajā jomā, lai cik neticami tas arī liktos. mācies, meitene, dzīvi dzīvot. nu jā, pats galvenais jau, protams, Norvēģija pati. Skandināvu valstis vispār vienmēr ir bijušas vienīgās, kas mani pievelk (neskaitot Franciju un Angliju), un tagad man ir reāla iespēja izbaudīt to sajūtu, kā tur ir. arī tas, ka nākamgad uz pusgadu braucu uz Dāniju mācīties. labākais jau, liekas, ir tas, ka nav tās standarta tūrista nastas - visu apskatīt pēc iespējas īsākā laika posmā.
atpakaļ atbraukšu kā jauns cilvēks un tad es jums visiem rādīšu velnu.