pavasaris Kandavā ir nejēgā foršs, lai arī saules nav. ieejot mežā, vienkārši sirds plūst pāri malām - putni dzied, viss smaržo pēc pērnajām lapām, zemes un sūnām, un ap katra koka stumbru apakšā mazs aplītis apkusis. piedevām savā tikai pusstundu garajā pastaigā paspēju nobīties no lapsas un iztraucēt kādas trīs stirnas. Abava galīgi noplūdusi un viss diezgan dubļains, bet pat tas izraisa prieku, jo tas nozīmē, ka ziema ir aizvākusies pie velna beidzot. es vienkārši mīlu mazpilsētas.
btw, pēc vakardienas literātu sēdēšanas iešļūcām speisdogā uz diviem aliem, cilvēku daudz. biju aizmirsusi, kā tur ir piektdienās, jo kādu laiku sanāca tur būt tikai no pirmdienas līdz trešdienai. pilnīgā nesakarā uz turieni sākušas nākt bārbijas. to pašu ievēroju, kad Depo uz Talbot un 5 seconds to leave koncertu biju. ja speisdogā tas vēl nav TIK jocīgi, tad Depo man vienkārši atkārās žoklis. nepārprotiet, man pret viņām nekā nav, esmu ļoti liberāls cilvēks. es vienkārši nevaru izprast, kās tam varētu būt par iemeslu. varbūt tas vienkārši ir tādēļ, ka nebiju kādu laiku cilvēkos bijusi, un pasaule pa to laiku ir mainījusies. nujā, katrā ziņā, kultūršoks maziņš. pēc tam aizstaigājām uz kaut kādu dzīvokli, kur bija ļoti jauka atmosfēra - ermoņikas, perkusijas un cigaretes. tā mīlīgi. vienīgi, atnākot mājās, atskārtu, ka visas drēbes un soma ir ar krāsu nosmērētas - acīmredzot vienkārši izvārtījos tur kaut kādā mistiskā veidā pa krāsām. jadabū kaut kur terpentīns, cerams tikai, ka man te visam krāsa nenoies.
labi, pietiks, jāiet stumt māgā beidzot.
P.S. Meinarda balss vienkārši izlīmē mani pret sienu.