piedodiet, cilvēki, bet mani toreiz nevarēja sazvanīt, jo man ir atslēgts pieslēgums. :D tas būs atslēgts, līdz es no kaut kurienes izraušu naudu. katrā ziņā, ja kāds vēlas uzzināt manu pagaidu numuru, tad piesakieties šeit kaut kur (ja neviens nepieteiksies - jutīšos apvainota).
sēžu ar literātiem šobrīd, un mazliet nostalģija pieteikusi sevi. vispār esmu šeit pirmoreiz kādās trīs nedēļās. nav ne mazākās nojausmas, ko šeit īsti rakstīt. es pat nezinu vairs, vai kāds šo šeit vēl lasa. :D
patiesībā daudz kas jauns noticis šajā laika periodā. pārāk daudz, lai būtu tik vienkārši to aprakstīt. atkal ir sajūta, ka kaut kam labam būtu jānotiek. taču varbūt tas ir vienkārši manas pēdējā laika apņemšanās rezultāts. respektīvi, esmu apņēmusies domāt pozitīvi visos dzīves gadījumos. vienmēr esmu bijusi reālists/pesimists (jo mēs visi labi zinām, ka realitāte ir pesimistiska, lai, ko kāds censtos pierādīt.), taču vienmēr ir labāk dzīvi uztvert pozitīvi, nekā 'gruzīties' par to, ka viss notiek šķērsām.
vēl es esmu nolēmusi atkal sākt gleznot. neesmu to darījusi, kopš beidzu devīto klasi, un tas mani mazliet skumdina. jo tā kādreiz bija mana 'sirdslieta' (mākslas skola man ir mazliet iemācījusi 'mīlēt'). man pietrūkst akrila un eļļas krāsu, molbertu un audeklu. otu un krāsas pleķu drēbēs. tieši tāpat pietrūkst deju skolas, kurā dejoju divpadsmit gadus. un tieši klasika, kurā bija obligātas perfektas copītes un baletčības. cik ļoti mani ir veidojušas šīs abas pieredzes patiesībā. un, cik vienkārši tas kādreiz šķita. tagad, Rīgā mācoties, tas viss ir daudz dārgāk, tādēļ tu mazliet vairāk veidojies par dārzeni. mazpilsētās viss ir daudz cilvēcīgāk un vienkāršāk.
man ir tāds periods dzīve vispār, ka man gribas aizbraukt/aiziet uz vietām, kur sen neesmu bijusi, izjust sen neizjustas emocijas, satikt sen neredzētus cilvēkus. piedāvājiet savu kompāniju 'sen neredzētie cilvēki'. :P
pietiks šodienai.
bučas, milu, čau.