būtu jauki, ja rītdienas mutiskajā eksāmenā es nesāktu stostīties or smth. jo man šķiet, ka es esmu tieši tāds cilvēks, ar kuru varētu notikt visādi ļaunākie sesiju murgi. pilnīgi varu iedomāties sevi, ieskrienot pidžamā eksāmentelpā pēdējā brīdī (vēl mulsinošāk ir tas, ka man nav pidžamas). turklāt man ir tik neiedomājams slinkums darīt jebko vispār, kas pēc manām domām ir jocīgi, jo mežāžu horoskops saka, ka mēs esam čakli, darām visu kārtīgi līdz galam utt. vienīgais veids, kā es kaut ko daru, ir pēdējā naktī un panikā. mani tas biedē. interesanti, kas notiks, kad būšu 'pieaugusi' un dabūšu reālu darbu? tā nevar turpināt dzīvot, m?
P.S. skatos Merilas Strīpas filmas tagad. un viņa ir vienkārši brīnišķīga. lūk, tāda es vēlos būt, kad man būš sešdesmit.

ja tā padomā, mana lielākā problēma ir tā, ka es nespēju novērtēt to, kas man pieder. kā jau tipisks skaudīgais latvietis, es vienmēr domāju, ka citiem viss ir labāk un ka es dzīvoju sūdos līdz acīm.