es pārdomāju. man nāk miedziņš un ir dusmas uz visu pasauli tagad. varbūt jāuzsmēķē, nez.

man rīt ir eksāmens, bet man tik nenormāli nāk miegs, ka neko nespēju uztvert. nebūs labi.

jo vairāk tuvojas laiks, kad jādodas uz lielpilsētu, jo vairāk riņķo mani iekšējie orgāni, un jo vairāk man gribas palikt grāmatu zem spilvena, iet gulēt un ticēt, ka no rīta būšu gudra.

nemirst nu gan te man saspamojies.

viss uztraukums, ienākot šeit, kā ar roku atņemts. ienācu, pārstiepusies trīs maisus un datoru nesot. nevarēju vīnu dabūt vaļā, jo nebija korķviļķa. beigās pievārēju pudeli, ne bez traumām, protams. uztaisīju sev vārītus kartupeļus ar brīnišķīgu gaļas mērci un salātiem nakts vakariņās (!). noskatīšos filmu, nomierināšu prātu, sakārtošu domas un samudžinājušos kultūras teorijas informāciju galvā, un ķeršos atkal pie lietas. domāju, ka būš labi. kad tad es neesmu izķepurojusies?
P.S. es arvien vairāk sāku apjaust, cik ļoti man patīk gatavot ēst. jāsagrabina nauda kaut kur un jānopērk pavārgrāmata.
P.P.S. trešā nakts bez miega sākas.