BLĀ rītdienai. vienkārši sakostiem zobiem jāpaciešas brītiņu un tad varēšu uzelpot. un iet mazliet 'svētību' ar alu apskalot.
man ir kaut kāda jocīga sajūta. ne tāda, kādai vajadzētu būt rudenī. viss ir pavasarī. aizverot acis, pat redzu tādu saulainu, dzestru dienu, uz ielām kūst ledus straumēm. pat dziesmas uzjundī to sajūtu. viļņiem. vienmēr paticis rudens, bet es to nevaru izbaudīt, ja man visu laiku šķiet, ka ir pavasaris. mistika. pavasaros vienmēr braucu uz Bulduriem, sēdēju uz mūrīša ar skatu pret jūru, lasīju ar mūziku ausīs un smēķēju. tā bijusi mana idilliskā rutīna trīs gadus, tādēļ pavasaris man vienmēr asociējas ne vien ar kūstošu ledu, bet lielākoties ar jūru un kaijām. jocīgi, ka vasara vai ziema man neizsaka gandīz neko un manās atmiņās/sajūtās nespēlē lielu lomu. toties pavasaris un rudens pamanās palikt uz ilgu laiku. un es jums teikšu tā - rudens Rīgā ne sūda nelīdzinās rudenim ārpus tās, un tie, kuri visa rudens laikā nepamanās kaut vai uz Siguldu or smth aizbraukt, ir vai nu ofisa nūģi, kas visu dzīvi pavada tajā, vai vienkārši muļķi.
iešu uzkrāt enerģiju un mazliet vairāk ticības, nekā parasti, rītdienai, draugi.

un es esmu kristīts.

party