nu negribas braukt man uz Rīgu. šeit ir tik mierīgi un viss apkārt, šķiet, pieder man. un man nav jācenšas. vai jāizliekas. jāsteidzas vai jādomā par lietām, kas izraisa diskomfortu, bet par kurām neizdodas izvairīties domāt, esot lielpilsētā. mazpilsētā ir vieglāk būt vienam. ne jau tādēļ, ka es būtu nejēgā vientuļa, bet tādēļ, ka Rīgā man to bāž acīs. te man nav jājūtas, it kā katra diena būtu Ziemassvētki, Valentīndiena vai pavasaris.

aizmirsu brilles un 'lēcutrauku' Rīgā, kā dēļ man vakaros jāliek lēcas parastā ūdenī. un no rītiem tas grauž. un. ja man, pārnākot Dzirnavu mājās, vēl nebūs sākts kurināt, es sūdzēšu viņus tiesā par ļaunprātīgu saldēšanu.
es negaužos, btw!

atradu un izlasīju sev rakstītās vēstules no vienaudžu izglītošanas nometnes, kas bija pirms diezgan ilga laika. man nu gan bijuši nejēdzīgi kompleksi! atceros, ka tajā nometnē pirmo reiz pamatīgi piedzēros. aww, atmiņas. :D