man kaut kā liekas, ka, uzrakstot par to šeit vai pastāstot kādam, daļa no tā prieciņa un sajūtas tur un te arī paliek. un kaut kādā ziņā tā sajūta mazliet mainās, un kaut kas no tā visa zūd. varbūt ar prieku ir tāpat kā ar 'bēdu, kas, dalīta ar kādu, kļūst par pus-bēdu'. vai varbūt tā ir tikai ar manu prieku. šķiet, ka ne ar visu vajadzētu dalīties, lai arī tā it kā paliekot vieglāk. un ne vienmēr, kādam izstāstot, kļūst vieglāk, lielākoties manī tas vienkārši izraisa sajūtu, ka viss ir vēl sarežgītāk, jo par to tagad ir informēts vēl kāds. jocīgākais ir tas, ka te tas liekas tik organiski, bet atklāt kaut ko, acīs skatoties, šķiet tā neērti. pat apgrūtinoši. sajūtas ir dīvaina lieta. jo vairāk man tā liekas šobrīd, kad beidzot ir tā priecīgā sajūta un patīkamais nemiers vēdera rajonā pēc visiem tiem sūdiem, kas notiek un no kuriem nekad nevar tikt vaļā. jo tie nekļūst blāvāki, kādam par to pastāstot, tie tikai liek vairāk apzināties to īstumu, izliekot tos vārdos. pavisam citādi ir ar to labo, ko tik ļoti negribas pazaudēt, bet tas tik ātri var izplēnēt gaisā, ja ar to neapietas pietiekami uzmanīgi. un pilnīgi jāsāk domāt, ka jo vairāk vēlies, jo mazāk vari dabūt.

wtf, kāds sniegs?