šobrīd tā pietrūkst rudens, ka tas izraisa savādu nemieru. man šķiet, šī sajūta mani pārņem katru gadu vasaras beigās. un tādos brīžos kā šis, man liekas, ka varētu atdot visus šos trīs šķietamās brīvības mēnešus, lai redzētu oranžās kļavas. nu labi, patiesībā nē, man patīk brīvība un fakts, ka nav jāraizējas par lietām, kuras patiesībā man ir dziļi vienaldzīgas. tajā pašā laikā man nepatīk karstums, fakts, ka saule spīd acīs un no tā sāp galva. es ticu, ka jebkurā gadījumā sajūta būtu daudz labāka, apzinoties, ka ir iestājies rudens un es varu sākt priecāties par krāsainajām lapām, patīkamo vēsumu un to smeldzīgo laimi, ko sev līdzi nes rudens, nekā šobrīd, kad saprotu - šī vasara, tāpat kā visas iepriekšējās, ir pavadīta sēžot mājās, skatoties filmas un velti šķiežot laiku, domājot par visu, ko es tā vietā varētu darīt. labi, iespējams, tas ir tādēļ, ka esmu lupata un tādas, atvainojos, ir arī visas manas draudzenes, taču, domājot par to, ka tūlīt būs rudens, es atkal pārvākšos uz lielpilsētu, varēšu sākt gadu no jauna bla bla, sajūta nav vairs tik nomācoša. jā, jā, save the drama for your mama, bet tomēr - jauns macību gads ir iespēja kārtējo reizi mēģināt pierādīt sev un citiem, ka es tomēr varu arī nebūt lupata.
P.S. man ienāca prātā - steidzami vajag savienoties ar savu 'cacas' būtību un doties ieprikties, citādi es ne tikai jūtos, bet sāku arī izskatīties pēc lupatas.

man nepatīk šāda veida neziņa. es vēl aizvien nezinu, kur Rīgā dzīvošu. un vai vispār dzīvošu. nespēju noticēt, ka, iespējams, atkal dzīvošos pie draudzenēm, bez mantām, nejūtoties kā mājās un ar kauna sajūtu par to, ka kādam dzīvoju uz kakla. man tikai vajag mazliet skaidrības un veiksmes, vai tas ir par daudz prasīts?