pusseptiņos jāceļas - kāda neraža.

viss ir burvīgi un es mācīšos LKA starpkultūru sakaros Latvija-Dānija. vēl burvīgāk būtu, ja es būtu tikusi budžetā, bet katrā gadījumā sajūta ir patiesi laba. un par spīti tam, ka šodien, satiekot Ances māsu, uzzināju, ka 'nevajadzēja', sperot kāju akadēmijas pagalmā, jau jutos kā mājās. man vienalga, ka pēc tam nav īsti noteiktu izredžu kaut kur strādāt un nākotne nepavisam nerādās rožaina, bet darbu videočatā es vienmēr varu dabūt. galvenais, lai man nav četrus gadus jāmokās vietā, kur man nepatīk. manu acu priekšā ir brīnišķīga vīzija, kā mēs visas sēžam ābeļdārziņā, smēķējam un mācāmies latīņu valodu or smth. aww un acīs sariešas saviļnojuma asaras.