fūrija
11 July 2009 @ 03:15 am
 
zināt, kādēļ mūzika man šķiet neatņemama dzīves sastāvdaļa? tai ir spēja ģenerēt nekontrolējamus atmiņu, emociju, sajūtu uzplūdus. tu zini, kurai dziesmai jāskan, lai realitāte aizpeldētu perifērijā, bet tu, beidzot laimīgs, varētu atgriezties mirklī pirms pieciem gadiem un izdzīvot to vēlreiz. dzīvot pagātnē ir skumji, vismaz skatoties no ārēja viedokļa. un nostalģija reti ir iepriecinoša. tieši tādēļ, ka tā vairs nav un viss ir beidzies. mani pārsteidz fakts, ka kāds patiesi ir spējīgs radīt kaut ko, kas liek justies skumjam vai, tieši otrādi, neciešami laimīgam. ka viena dziesma var likt tev mīlēt visu pasauli, par spīti problēmām, kuras nodarbina prātu. dziesma beidzas un tu nokļūsti atpakaļ realitātē. tāpēc man ļoti nepatīk mirkļi, kad es aizmirstu uzlādēt pleijeri - viss kļūst pārāk reāls.
you blow my mind.
 
 
stāvoklis: nostalgic
dziedu līdzi: Interpol - Hands Away
 
 
fūrija
11 July 2009 @ 03:35 am
 
'Gāju mājās... Asfalts piecēlās kājās un iesita man pa seju! Tā arī stāvot aizmigu!'
ihihihī. :D
 
 
fūrija
11 July 2009 @ 09:44 am
 
man šorīt ap sešiem nenāca miegs. tā rezultātā, kamēr māsa guļ, es esmu sakārtojusi un izvēdinājusi visu dzīvokli. tā varētu būtu biežāk (miegs man nenāk bieži, taču vēlēšanās tīrīt parādās krietni retāk), jo sajūta ir vienkārši brīnišķīga. es pat balkonu iztīrīju, ko es vispār nekad nedaru. viņa pamodīsies un no pārsteiguma no biksēm izlēks.
 
 
stāvoklis: crazy
dziedu līdzi: Kyte - Sunlight
 
 
fūrija
11 July 2009 @ 04:03 pm
 
zināt - dažkārt ir brīži, kad uztvert informāciju kluvis ļoti apgrūtinoši, piemēram, negulētas nakts rezultātā. neesmu gulējusi divdesmit stundu. tas tiks kompensēts ar kumelīšu tēju un likšanos uz auss jau septiņos vakarā (mēģinu izkalkulēt, cik ilgi gulēšu, ja šādi esmu zaudējusi divdesmit stundu miega). respektīvi, mana uztvere ir notrulinājusies, taču man sevi jānodarbina, lai es līdz septiņiem neaizmigtu (jāatjauno dienas ritms, šādi pa naktīm dzīvoju jau divas nedēļas). tādēļ filma, kurā nav jādomā it nemaz, šķita gluži kā radīta - St. Trinian's. man nav tik lielu pārdzīvojumu par negulētām naktīm, kā par pusotru stundu, kas izniekota un nekad neatgūstama, skatoties šo šausmīgo savārstījumu. ja jūs to jebkad noskatīsities, nožēlosiet to visu atlikušo mūžu. ja man būtu ienaidnieki, es reāli apsvērtu iespēju viņiem to ieteikt.
 
 
stāvoklis: annoyed
 
 
fūrija
11 July 2009 @ 11:32 pm
 
es nespēju tam noticēt - neesmu gulējusi divdesmit stundu un man vairs nenāk miegs. kā es sev riebjos.