man ir apnicis, ka man kā literātam būtu zem mana goda nenokārtot latviešu valdodu/literatūru un vēsturi spīdoši. labi, patiesībā par latviešu valodu un literatūru es nešaubos. vēsture ir tā, kas mani drīz dzīs izmisumā. un vēl jo vairāk tādēļ, ka man kauns pašai no sevis, cik patiesībā maz zinu šajā jomā. Liepiņa kungs arī īpaši centīgi šos trīs gadus nav palīdzējis visu neaizmirst. laukā saulīte ripo pa zemes virsu, bet es te iekšā cenšos neaizmigt pie teorijas kalniem, kaut patiesībā labāk patiktos pievērsties 'Antenu burtnīcai'. varētu, protams, darīt to laukā, bet es neticu, ka man izdotos koncentrēties. es bezgalīgi gaidu beigas šim visam. un tad tikai grāmatas, auksts alus, cigaretes, basas kājas, vējš un pļavas, pļavas, pļavas. un jums vienkārši ir jāpārvar sevi un jāatbrauc kā solījāt.

esmu pamanījusi, ka man nejēdzīgi patīk notetovēti vīrieši ar divu dienu bārdas rugājiem. un kaut kā jocīgi, bet lielākā daļa, kuriem piemīt šīs izskata iezīmes, ir arī tik piemīlīgi, ka man gribas raudāt.

man vairs nestrādā 'rich text' opcija. un es jums gribēju smuki ielikt foršu video. labi, skatieties tāpat -

http://www.youtube.com/watch?v=lWWKBY7gx_0

"Ir tik daudz tāda, ko mēs darām, kaut arī nedarītu nekad. Laimīgi tie, kas to neuzzina. (..) Robežu nav nekam, lauks stiepās līdz apvārsnim un tālāk, un nav viena cilvēka mūža iespējās to nostaigāt no gala līdz galam, taču skaidrs bija viens: ja tikai pietiktu laika, ja mēs visi būtu mūžīgi, ikviens no mums, - tad katrs izdarītu pilnīgi visu, arī to, ko nedarītu nekad. Un varbūt tāpēc mums dots tik maz laika dzīvot."
(A. Neiburga)