labi, piekāst nākamo nedēļu. man tiešām vajadzētu saņemt sevi rokās (ātrāk gan laikam būtu, ja kāds cits saņemtu mani rokās) un atsākt dzīvot. nevar taču būt, ka atgadīsies vēl kaut kas. jo nu tas būtu pārāk nežēlīgi. lai kā gremdēšanās skumjās barotu manu romantisko dvēseli, tas tikai liek man kaunēties par savu mūzikas gaumi tādos brīžos un neko labāku nepadara. turklāt tādā stāvoklī es pārāk daudz dzeru. mjā, bet pirmdienas vakars paliek spēkā tik un tā. vajag taču vēl pēdējo tādu 'atbrīvošanās no sūdiem' vakaru (un, pēc visiem šiem paskaidrojumiem, vakars tiešām izvērtīsies vientuļš). redzēsim, cik ilgi es izturēšu. tā taču nebūtu es bez čīkstēšanas un sevis žēlošanas, vai ne?