naktī modos kādas četras reizes no tā, ka nevarēju paelpot. pirmo reizi mūžā man saaukstēšanās dēļ pazudusi balss. galva sāp, klepus sasāpinājis visu līdz pat plaušām, un iesnas ir okupējušas visu manu deguna dobumu. man šķiet, ka atkal jābrauc mājās un jāārstējas.

nerunājot nemaz par to, ka mani burvīgie kaimiņi izvācās tikai tadēļ, ka viņus meklēja policija, tagad viņi ir pasākuši bojāt dzīvi atlikušajiem šī stāva iemītnekiem, respektīvi, man un Jānim. tciet vai nē,bet šorīt, ieejot virtuvē, pamanīju jocīgu tukšumu. jā, tieši tur taču bija jābūt izlietnei, jūs, suņa bērni! ja vēl tā izlietne piederētu viņiem, tad nu es vismaz censtos saprast, bet, ja viņi pa naktīm slapstās un nes prom visu, ko redz, tad es gribētu būt Stallone, ibio.

atbraucu mājās. šībrīža mērķis ir pēc iespējas ātrāk izveseļoties, lai mani skolā galīgi nenoraktu. bet, runājot par patīkamām lietām, tikko ar ģimeni uzcepām ābolkūku. jauki kaut kā beidzot.