tagad, kad J. uz nedēļu aizbraucis atpūsties, man pieder viss mājas otrais stāvs. mazliet baisi, taču tajā pašā laikā kaut kāda brīvības sajūta.
kaut kā dikti sagribējās kārtot. un vēl aizvien spēcīgāka kļūst doma par normālākas dzīvesvietas meklēšanu, jo šeit es nebrīnītos, ja kaut kādu diloni noķertu. un, kopš ārā kļūst aukstāks, te sals vēl vairāk. te dzīves apstākļi nu galīgi nav no labākajiem, turklāt man vienmēr gribējies tādu mazu, jauku dzīvoklīti, ko pašai iekārtot. tā vietā esmu noparkojusies vecā, aukstā ūķī, no kura mani var izmest, tikko kā saimnieks iedomāsies šo māju restaurēt. bet tajā pašā laikā jau šeit nav tik slikti. burvīgs rajons un es pat dzīvošanu šeit esmu kaut kā iemīlējusi. galvenais jau ir tas, ka mani šeit nekontrolē, mājās varu ierasties, kad vēlos, te neviens mani netraucē un beidzot es varu izbaudīt to nenovērtējamo vienatni, kas man bija liegta visu pārējo laiku, kad dzīvoju kojās. turklāt ar dzīvokļbiedru ir pavisam noveicies, nezinu, vai labāku būtu iespējams atrast. katrā ziņā, lai arī man gribas dzīvot normāli, arī šo vietu būs grūti pamest. galu galā pirmā vieta, kur dzīvoju viena. un visas tās atmiņas.