visām meitenēm patīk Džonijs Deps. nu vismaz kādreiz patika, pirms viņš kļuva vecs. man arī, ō jā. un Kianu Rīvzs arī. bet tagad kaut kādā bezakarā man sāk patikt visādi jocīgi, galīgi ne par īpaši pievilcīgiem nosaucami vīrieši. piemēram, es varētu apčurāties skatoties uz Metjū Periju, nu man viņš liekas nenormāli seksīgs, vai nav jocīgi? pofig, ka viņš arī ir vecs. visticamāk tas tāpēc, ka noskatījos visas desmit 'Draugu' sezonas un tagad dikti skumji. bet laikam es jau kādu laiku sāku ievērot manu patiku pret tādiem jokainiem, piemīlīgiem tirliņnūģiem.

vienīgais, ko es tagad gribētu, ir pavasaris. tāds ar vēju, kūstošu ledu jūrmalā un sajūtu, ka daba mostas. es tagad gribētu sēdēt savā iemīļotajā vietā Bulduros uz mūrīša, lasīt grāmatu, klausīties kaijās un smēķēt, daudz, daudz, līdz satumst tik ļoti, ka nav vairs iespējams lasīt, braukt pāri Lielupes tiltam un izbaudīt mieru, kurš aizbēg, līdzko es izkāpju no vilciena lielpilsētā. tādi brīži ir bijuši nomierinošākie manā mūžā. un tādu es iedomājos savu ideālo dzīvi, vienīgi grāmatas lasīšanas vietā, es to rakstu. ir tik daudz šādu sapņu, kuri liekas pārāk banāli, lai tie jebkad piepildītos.

kāpēc būšana mājās vienmēr izvēršas šāda? es vairs nejūtos kā mājās, man tas viss ir līdz kaklam. es tā vairs nevaru turpināt. un es negribu Jauno gadu iesākt tā, kā katru reizi, kad esmu šeit. un tiešām - bez manis šeit cilvēki sadzīvo labāk. varbūt es patiešām esmu tā ļaunuma sakne. un tas nav tādēļ, ka es sevi te žēlotu or smth. es vienkārši cenšos saprast, kapēc vienmēr ir tā, kā ir. katru reizi, braucot šurp, no autobusa izkāpju cerību un prieka pārņemta. katru reizi, braucot uz Rīgu, es autobusā iekāpju atvieglota. man patiešām gribētos zināt, kā beidzot tas viss varētu beigties normāli. un kā man izdosies to nokārtot.