man šobrīd gribētos piedzerties. riebjas, ka visu laiku jāatceras par to problēmu kalnu, kas mani gaida Rīgā. un tajā pašā laikā, aizbraucot uz Rīgu, tādu pašu problēmu kalnu atstāšu Kandavā. tāda bezcerība pārņem. it kā sīkas izvēles, bet tās tik riebīgi visu laiku liek par sevi atcerēties vēl ilgu laiku pēc to izdarīšanas. un viss, ko es daru, pēc tam traucē manai tālākajai dzīvei. arī tas, ja es vienkārši sēdētu un neko nedarītu, droši vien manu tālāko dzīvi ietekmētu negatīvi. es taču varētu kādreiz izdarīt kaut ko pareizi. un es vēl tikai beigšu vidusskolu. par tālāko man vispār negribas domāt. āā, es vienkārši vienā brīdī neatgriezeniski sapisīšu savu nākotni un tad visu atlikušo dzīvi varēšu slaucīt ielas. lai piedod man tie, kuriem to nākas darīt, bet es negribu. un man ir bail, ka man būtu kādreiz jāšaubās par to, vai es varu vai nevaru atļauties bērnu. es negribu attapties brīdī, kad es ar visu savu ģimeni dzīvotu tā, kā dzīvo mani pašreizējie kaimiņi. es esmu students, labi, bet cilvēki, kuri principā ir sākuši savu dzīvi, viņiem ir divi bērni. viņi katru vakaru nodzeras savā krievu draugu sabiedrībā, kaujas savā starpā, bērni staigā netīrās drēbēs - mani tas biedē. un tas, kā es atļaujos sevi iegrūst arvien lielākās problēmās, nemaz nedomājot par nākotni, ir šausmīgi. man pat nāk prātā domas par to, kā es justos, ja man uz ielas cilvēkiem nāktos ubagot naudu vai maizi. es vakar vienam tādam cilvēkam autoostā atdevu savu bulciņu. es nespēju iedomāties, kādu es varētu just pazemojumu, ja man kaut kas tāds būtu jādara. un pēc tam, kad to maizi viņam biju iedevusi, es nemaz nejutos labi, es jutos drausmīgi.
es saprotu, ka, iespējams, man nav par ko satraukties, ka es mācos labā skolā, gan jau man pietiks prāta kaut kur izsisties. bet doma par to vien, ka kaut kāda iespēja, ka man galīgi nepaveicas, pastāv, mani vienkārši izsmērē pret sienu. sūds, nu.
visas tā izvēles patiesībā tik daudz nozīmē. un es gribu katru soli spert pareizi. es negribu dzīvot slikti un es negribu dzīvot viduvēji. es gribu dzīvot LABI. man tūlīt būs astoņpadsmit. un visus šos astoņpadsmit gadus esmu vienkārši palaidusi vējā, neko nedarīdama savā un savas dzīves labā. es apkārt redzu cilvēkus, kuri iet uz savu mērķi, kuri tā labā rīkojas. bet man pat nav mērķa.