vai man nebūtu jājūtas laimīgai? to sajūtu man tā gribējās atkal piedzīvot, proti, tik mīlētai. taču neesmu īsti pārliecināta, vai tas bija tas, par ko es biju iedomājusies. man ne prātā nenāca, ka mīlestība atnāks mana kaimiņa, dzērāja urlas, kurš turklāt ir sēdējis cietumā, veidolā.
man ir nelāga nojauta, ka kādam, tur augšā (vai lejā - watever), tas patiešām liekas smieklīgi un varbūt arī no malas tas izskatās un izklausās ironiski, taču man par to nemaz smiekli nenāk. ļoti lūdzu atbildīgo pietiekties un tūlīt pat vērst par labu, piemēram, atrodot man jaunu dzīvesvietu (un tik pat lētu, kas šķiet neiespējami). nu vai vismaz apkraut viņu ar amnēziju. es negribu mirt jauna! :D

jocīgi, kā, tieši sākoties manam mīļākajam gadalaikam, viss krīt pār manu galvu. un tādā daudzumā un ātrumā, ka nezinu, cik ilgi spēšu noturēties kājās.