nu kā cilvēks var būt tik nepielājīgs un piezvanīt man desmitos no rīta, kad es vēl guļu? un piedevām vēl kāds, kuram jau nu gan būtu jāzin, ka es neesmu no tiem, kuri agri ceļas (jā, jā, es zinu, kad desmit nemaz nav tik agri). un tagad es nevaru aizmigt.
pa seju!

es patiesībā esmu tik ļauna pret savu ģimeni. nekādi nevaru saprast, kādēļ ar visiem apkārtējiem cilvēkiem man nerodas nekādi konflikti, bet mājās es uzvedos tā, it kā man būtu mūžīgais PMS. vajadzētu apmeklēt kādu psihologu or smth. man vispār galvā ir tāds juceklis, ka es vairs nedzirdu savas domas. es neko nesaprotu. ne to, kas notiek man apkārt, ne manā galvā notiekošo. viss pēkšņi liekas tik sarežģīts. es domās izķidāju pat visvienkāršākās lietas, taču tas viss paliek pusmastā, nekas netiek izdomāts līdz galam. manā galvā ir daudz sīku domiņu, kas vienkārši karājas gaisā. un tikko kā es par kaut ko atsāku domāt, tā pavediens pārtrūkst, doma aizpeld kaut kur mana slimā prāta bezrobežu plašumos. dziļākas domas vispār mani izsmērē pa sienu un tad es pinkšķu kā mazs bērns. es vairs nekontrolēju savas emocijas, es vienkārši vairs nekontrolēju neko. ģenerālā trauksme atkal ir atpakaļ un es staigāju apkārt kā tāds apātisks dārzenis. es nespēju cīnīties ar sevi.

satiku savu bijušo klasesbiedru. nebijām redzējušies divus gadus. gandrīz nebija mainījies, tikai palicis krutāks un mazāk lecīgs.
jocīgi, kā īstenībā mēs vispār vairs netiekamies. visi ar vecajām klasēm uztur kontaktus, bet mēs tādi izkaisījušies pa pasauliLatviju. pilnīgi žēl paliek.