man ir drausmīgas dusmas uz visiem, jo šovakar ir Sigur Ros, bet es netieku. man varbūt pat sanāktu biļete, taču pārāk riskanti ir aizbraukt uz Rīgu un neko nedabūt. un mājās ir tētis, nebūtu gudri atstāt viņu vienu, kad viņam ir nauda un veikals tepat blakus. un vēl man ir dusmas, ka principā jau es netikšu ne uz Kolku, ne Daugmali, tāpēc man ir dusmas par to, ka tur vispār kaut kas notiek. un dusmas par to, ka esmu slinka un visu trīs mēnešu laikā es neko par to pīpī simulāciju un simulakriem neesmu uzrakstījusi. dusmojos par to, ka mana māsa piedrazo datoru ar debilām filmām, un māte domā, ka esmu slikta meita. un tētis vispār, šķiet, neko nedomā. un man riebjas, ka, ja es tagad kādu plīstošu priekšmetu sviestu pret sienu, tad tas viss pēc tam būtu jāsavāc.

tad, kad es jau puslīdz esmu aizmrsusi par to, ko es negribu atcerēties un kā atcerēšanās sapurina manus vemšanas refleksus, viņa vārds diezgan pretīgi parādās manā draudzīgajā sākumlapā. dzīve ir skarba, kļūdas aizmirst neļauj.