vakardienas Sigur Rós pasākums bija burvīgs. it kā nekas īpašs, taču visas tās viņu mūzikas izraisītā atmosfēra, ko vēl papildina vēsais vakars Andrejsalā uz 'peldošā' objekta un cilvēku miera apdvestās sejas, uzvedina uz tādām smeldzīgām, taču tajā pašā laikā skaistām melanholiskām atmiņām, kas liek aizmirsties. arī vakars pēc tam un gājiens pāri tiltam visas sajūtas vēl paspilgtināja, it kā laika apstākļi būtu centušies darīt visu, lai sajūtas nepazustu. un mums ar kjopsis tagad ir kopīgs sapnis.

manās mājās notiek realitātes šovs. mans tēvs un vēl divi viņa draugi mūsu virtuvē jau trešo dienu dzer t.i. svin drauga dzimšanas dienu. runā par dzīvi (t.i. principā visu laiku runā par vienu un to pašu, bet ir pārāk lielā pālī, lai to pamanītu) un piesmirdina māju. turklāt tēta pudeles brāļi visu laiku izmet visādas stulbas piezīmes. rezultāts pagaidām ir šāds: viņi šodien ir izdzēruši aptuveni divas degvīna pudeles un dzer jau trešo. nevēlos zināt, cik iztukšotu pudeļu bija vakar un aizvakar. spēle tuvojas noslēgumam - jubilārs laimīgs ir atplīsis manā istabā, manā gultā, MANOS burvīgajos palagos, taču abiem uzticamajiem draugiem, tas neliedz dzert vēl vairāk uz viņa veselību.
tātad es vairs nevēlos šeit uzturēties, au revoir, mani dārgie draugi. apsolu jums, ka, ja, atnākot atpakaļ, jubilārs vēl atradīsies manā gultā, es pati personīgi viņu izsviedīšu pa durvīm.
upd: hāhā, viens no viņiem pazaudēja maku! :D