it kā NIN sāku klausīties pirms vairāk, nekā diviem gadiem, bet tā pa īstam sāk patikt tikai tagad.
tik forši. ^^

ā.
atcerējos, ka man taču jāpastāsta, kā vakar vētru braucu lūkoties.
sēdējām Zolitūdē, stundu gaidījām vilcienu, dzēram Tērvetes Senču un turējām gatavībā mazos nazīšus, ko Kristīne bija sagādājusi, ja nu mums kads urlēns gribētu atņemt telefonu. viņas vācelītē bija daudz interesantu stāstu, ar ko mani biedēt, tā kā stunda pagāja jautri. visnotaļ.
pie jūras bijām pāri vienpadsmitiem. lieki teikt, ka nekāda vētra jau būtībā nebija, nu tāds vējiņš tikai. desmit minūtes pastāvējām, domājām, ka vajadzētu kustēt atpakaļ. runājām par to, cik labi, ka neviena cita cilvēka nav un cik smieklīgi būtu, ja tgd kāds nāktu, nu tāds baismīgs, garā melnā mētelī. un šeku, reku! tieši tāds mums slāj pretī. un ne jau mētelis bija tas briesmīgais, bet tas, ka nakts vidū kāds tik nenormāli briesmīgā, lēnā solī vazājas mūsu ceļā. mums tāda watafakšitasmumsizdevās sajūta, pagaidījām, kamēr šis kāpj pa trepēm un kāpām mēs arī. un tad viņš kaut kādā mistiskā veidā tika tālāk, nekā ir iespējams tikt tik lēnā spoku solī, kādā viņš gāja. viņš iegriezās pie tā rehabilitācijas centra, kas Bulduros ir netālu no jūras, un mēs aizgājām garām. paskatamies uz atpakaļu, viņš aizgājis līdz durvīm un nāk atpakaļ. es, kā jau tipiska zaķpastala, 'ejam ātrāk, ēējam!' Kristīne, dirsa, tik smejas un saka, ka jāiet uz mikriņu pieturu, man doma tikai par staciju, kur mēs, ja paveiktos, būtu drošībā. sēžam uz soliņa, nazīšus sažņaugušas, atceramies šausmu filmas un fantazējam, ko viņš ar mums grasās darīt, un vai viņam līdzi ir mačete vai cirvis. tā nu es drebinos un lūru uz to ielu, no kurienes viņam vajadzētu iznākt. protams, ilgi viņš mums gaidīt nelika un pēc brītiņa jau savā garajā mētelī un spoku gaitā parādījās. tā nu viņš aizslīd pāri ielai, slīdz tālāk taisni pa to ielu. pie katras mājas apstājās, it kā gribētu iet iekšā, bet nē, tomēr! viņš iet tā lēnām, nesteidzoties, lielu līkumu apkārt mums. mēs, gandrīz kaklu izmežģījušas, mēģinām viņu nepazaudēt un domājam par to, kā būtu, ja viņš pienāktu no mugurpuses. beidzot viņš ieiet kādā šķērsielā un mēs atviegloti uzelpojam.tad izdomājām, ka tas nemaz nav labi, ka viņu neredzam, un mikriņi nemaz nenāk, 1188 tante mums ir samelojusi, izrādās, ka tie neiet ik pēc desmit minūtēm, saprati? tevi vajadzētu atlaist no darba! kad ir divpadsmit naktī, neatliek nekas cits kā doties uz staciju un gaidīt pēdējo vilcienu uz Mellužiem. ieeju stacijā un žoklis atkarās: pilna telpa a krieviski runājošiem. izsktījās tādi normāli, tāpēc atviegloti uzelpoju.
nonākušas Mellužos, mūs Anete sagaida viesmīlīgi, tikko valdot smieklus, ar izsaucienu: 'jūs stulbie lohi!' mūs noliek Denīzes, Anetes četrpadsmitgadīgās māsas, istabā, jo viņa pati ir aizmigusi tur, kur būtu jāguļ mums. man, protams, nav nekādas vēlēšanās gulēt viņas jūras tēmas istabā, kur smird pēc ziepēm, truša un visa istaba ir nobirusi ar truša spirām, taču citas iespējas nav, tāpēc iekārtojamies gultā, kurai ir kkāds neloģisks slīpums - es visu laiku ripoju virsū Kristīnei. puspiecos naktī atnāk Denīze un uzmodina mūs ar tekstu: 'Kāpēc jūs guļat manā gultiņā?'. kaut kādā veidā tuntulējamies pa nepavisam ne drošajām trepēm lejā, Denīze paspēja Kristīni nobiedēt ar jautājumu: 'Kas tu esi?' Kristīnei uznāca kaut kāda lēkme, vai sazin' kas, viņa pati nezināja. no rīta pamožamies pulksten deviņos ar manu kaitinošo modinātāju un tekstu no manas mutes, kas vēstīja: 'faking šit!', vispār jau mēs pamodāmies desmitos, nospērām Anetei četrus mandarīnus un laidām prom.
nezinu, kāpēc man tik ļoti gari gribējās visu uzrakstīt, iespējams, tas ir tāpēc, ka man ir ļoti daudz jāmācās un es, kā vienmēr, meklēju dažādus attaisnojumus to nedarīt.
katrā ziņā, ja kāds šito izlasīs, tas būs tiesīgs man izmaksāt tēju un pažēlot mani par to, ka man visu vakaru bija jānes rokā nazis un, pēc Kristīnes stāstu noklausīšanās, jādomā, ka noteikti kādam nāksies iedurt.
bučiņas! (omfg)

kā lai es sevi piespiežu izvēlēties par labu mācībām, nevis pīļu/baložu/kaiju/zvirbuļu barošanai?

nu bļeģ, nu.

šīsnakts plāns nemaz nav plāns:

• sagatavoties Raiņa un Aspazijas eksāmenam
• izlasīt Skalbes pasakas un sagatavoties semināram
• saraksīt kkādas huiņas ZPD (nav ne mazākās nojausmas, kas man jādara)
• fizikā kretīnisks uzdevums
• ekonomikā kaut kas par ražošanas izmaksām
• Aspazijas divi mājasdarbi un darbu mape

man šī skola besī. un vēl vairāk es besīju sev pati, jo esmu tik slinka un nekādīgi nespēju kaut ko izdarīt laikā. un vēl man besī vārds 'besī'.

upd: ekonomiku, Skalbi un fiziku lieku malā. POHUJ

tā. un tūlīt arī izbeigsies pleijeris.
tad būs slikti.