šodienas literatūras sesija bija pilnīgs fiasko. vakar negulēju visu nakti, arī iepriekšējās dienas gandrīz nebiju gulējusi. un tas viss tāpēc, lai man šajā sesijā veiktos labāk, nekā pagājušogad. pirms tās izdzēru četras anti-stress tabletes. uz eksāmenu aizgāju ar, liekas, lielāko citātu kartotēku klasē. biļetes, ko izvilkām bija: nacionālisma motīvs un Aspazijas Latvijas laika dzejoļu krājums 'Izplestie spārni'. attapos, ka neatceros neko no tā krājuma, pat ne izdošanas gadu. pirmajā sesijas daļā pateicu tieši neko. biju sapriecājusies, ka otrā daļa jau nu gan būs veiksmīga, par to biju pārliecināta. bet, kad bija jāsāk bārstīt gudros domugraudus, viss aizkrita ciet, nepateicu atkal neko. iedomājaties skatu, kā es sēžu pie citātiem nokrauta galda un klusēju, nevarot dabūt nevienu vārdu pār lūpām. vēl piedevām sāku debili pinkšķēt, izgāju ārā un turpmāko sesijas laiku sēdēju tualetē. vispār nejūtos pelnījusi otru iespēju tagad, būtībā man tas eksāmens būtu jākārto pavasarī. jā, bet skolotāja teica, lai kārtoju pirmdien.
nu es esmu tik nožēlojama. pēdējā laikā raudu par katru sīkumu. liekas, ka man vajadzētu apmeklēt speciālistu. ticiet vai nē, bet nav nekāda prieka visu dienu staigāt pa skolu ar aizpampušām acīm. kaut gan, pilnīgi iespējams, ka vienkārši ir atvērušās slūžas un, vienreiz par visām reizēm, tas, ko es mēnešiem sevī krāju, gāžas ārā.