tā pavēlāk, bet šodien izlēju 'laimīti'.
svarīgākais nav tas, ko saskatīt varēja tajos ķeburainajos veidojumos, ko izcēlu no katla, bet zīmīte, ko izvilku pa aitas pakaļgalu, proti, 'Nekas nav neiespējams, ja pašam tas nav jādara'.
saskatu līdzību. un vai tas būtu jāuztver kā kāds mājiens?

un tomēr - viss IR dirsā.
prieks, ka es vismaz to spēju atzīt un pat pateikt skaļi.
tagad tikai jādomā, kā no tā visa, ko esmu ielaidusi un salaidusi grīstē, tik ārā.
interesanti, ka sāku par visu domāt tā pavisam nopietni tikai ar jaungada tuvošanos. cik tipiski cilvēkam.

nē, tas nevar būt.
ne jau es.
tas vienkārši nav iespējams.