mežonīgi atvainojos, mani bučsauļuki, bet esmu atgriezusies čuhņā līdz svētdienai. tā kā mani jums nesatikt. (hā!)
jāizmanto brīdis, kad neviena nav, un jāiet uzpīpēt uz balkona.
P.S. vispār jūs varētu man novēlēt labu veselību, kaut vai domās, jo man mazliet sāk riebties klepus un 'strauja, strauja upe tecēj'' degunā. :)

nu kā cilvēkiem var nepielekt elementāras lietas! nu kur smadzenes kkādu sīkumu dēļ bezmaz nolinčot klasesbiedru? un tagad, man nezināmu iemeslu dēļ, ir jājūtas vainīgai par to, ka izgāju uzpīpēt un aizgāju līdz aptiekai pēc zālēm (jā, tā biju es, kas izsauca lietu, lai tikai klasesbiedri redzētu, kā es pastaigājos lietū, tādējādi ieriebjot viņiem!). pizģec vienkārši.
fenomens. vienkārši fenomens. un tas saucas 'Rīgā viss būs savādāk, cilvēki tur nav tādi aprobežoti, konformistiski noskaņoti ļautiņi kā Kandavā'.

man ienāca prātā, ka būtu baigi forši, ja uz dzimšanas dienu man kāds uzdāvinātu alpu vijolītes podiņā. varētu taču kāds? :)

un vēl: man patīk tas, kā Emīls pārrakstījis uzrakstu, kas bija uz ziņojuma dēļa skolā, kad Ančupānam bija dzimšanas diena: 'born to integrate!'. Emīla interpretācijā: 'born,. but not to integrate'. patīk tāpēc, ka tas ir kā radīts man, literātam. :D