fūrija
16 July 2007 @ 02:52 am
there is no modern romance.  
vakar bija pārdomu diena. pāķu D.I.Y. vakariņš. mums uz trijiem ir tikai vienas smadzenes. 5 ali un atraisījās gan mēle, gan urīnpūslis. ir 04.33 un mēs lēni zālītē izdzeram pēdējo alu. "jauks vakariņš, ne?". un tā nu es no rīta pamostos no tā, ka Kārlis (Santa) ir uzlecis man virsū un gvelž kaut kādas glupības. pēc brīža pārgalvniece jau ir uz grīdas - hā! izejam ārā, apsēžamies, uzpīpējam, aizejam līdz ezeram, apsēžamies, uzpīpējam, ejam uz veikalu, apsēžamies, izdomājam, ka jāatmet, iznākam no veikala, apsēžamies, uzpīpējam - lame. nevienam mājās nav ko ēst un tāpēc mēs ejam uz mežu lasīt puķes. kad portatīvā pļava ir savākta, izdomāju šmaukt mājās, lai neūtu Emīlam (Anetei) jāpalīdz kārtot virtuvi. kaut kā uzrāpoju pa kalnu, bet mājās negribas iet, tā nu es sēžu un domāju, kāpēc es jūtos kā līķis un cik tas varētu būt nopietni. pēkšņi es iedomājos par to, ka zinu tikai to, ka nezinu neko, tad nu es pateicos Platonam un slāju tālāk uz lielās sarkanās mājas pusi, kur uz trešā stāva balkona margas jau snaikstās mans kaķis un gaida mani mājās - čau! dzirdu kā man pakaļ skrien kāds, kura balss liekas dzirdēta, bet atpakāļ neatskatos. ieeju mājā, aiz manis ieskrien māsa un es visu saprotu. back to beginning. atkal jāiet ārā. jācep desas, kuru sastāvu negribu zināt. jāēd tomāti, kuri tecina sulu. jāsatiek cilvēki, kuri ir tādi paši kā es - mazi, nekam nederīgi sūda gabaliņi. pulkstenis jau ir daudz un mēs ejam pirkt desas, taču visi veikali, izrādās, ir ciet, un tā nu mēs izdomājam kurināt tik augšā mānīgo liesmiņu un nolikt savus ļumīgos ānīšus uz kāda koka gabala vai akmens un ēst to, kas bija paredzēts pie desām. laikam tikai es spēju vārdos "almost the same" saklausīt "dabūsi pa seju". who knows. nepaiet ilgs laiks, kad ir klāt PienaPuikas ar vēlmi apēst to, kas mums ir palicis. un pirmo reizi mūs tas nesatrauc. es saku, ka jāiet mājās un to arī daru. atkal pa kalnu augšā un man liekas, ka man kāds seko. nolādētā paranoja. un pār ceļu pārskrien pieci kaķi. nē. ārdievu, veselais saprāt!
tā nu man tagad galīgi garšo piens un Green Street Hooligans iet uz beigām. vajadzētu rāpot gultas virzienā, bet kāds ir savācis manu miega peli. spīdzina un ārā nelaiž pēdējos divus mēnešus. nosist viņu. ne peli, bet to slikto.
un es zinu, ka rīt būs jauna diena. ka rīt spīdēs saule, jo tā tam jābūt. un nebūs auksti, jo tam nebūtu jābūt. savukārt tagad, dārgie bučsauļuki, es dodos pabarot vēzīti un kremēt zārkanaglu, jo rīts ir gudrāks par vakaru (nesaprotu, kāpēc vakars tiek šādi aplikts. tas pilnīgi mierīgi varētu būt tikpat gudrs kā rīts. to noteikti ir izdomājuši tie nolādētie agrie putniņi, kas agri slauka deguntiņu. ) un esmu pietiekami izpukstējusies. šodienai.
 
 
stāvoklis: bezmiedzīgs
dziedu līdzi: all you need is love, eight days a week