tikko izlasīju lauskas ierakstu par eksāmenu rezultātiem. biju pilnīgi piemirsusi, ka, iespējams, tos šodien varēs uzzināt. tagad es saprotu, kādēļ vakar man bija tik liels uztraukums. jēziņ, man ir tāda sajūta, ka es atstiepšu kājas, tos ieraugot.  nepatīkamākais ir tas, ka es jau zinu - rezultāti nebūs tik labi, kā es cerēju sākumā. kas nozīmē, ka būs problēmas tikt budžetā. kas netikšanas rezultātā savukārt nozīmē veselu izniekotu gadu. būs vien nākamgad jādodas uz kādu ārzemi, kur mācīties ir iespējams bez maksas. nesaprotu, kādēļ man ir izpalikusi tā atbildības sajūta. tos trīs vidusskolas gadus es būtu varējusi mācīties un gūt  pieņemamākus rezultātus. tukšpaure es neesmu, tas nu ir skaidrs. vienīgā problēma ir tā, ka man pat ir slinkums eksistēt, kur nu vēl mācīties. es vienmēr pieņemu sliktus lēmumus - vis u atlieku uz pēdejo brīdi un daru pēc iespējas mazāk. tā nav gudra izeja. lōģiski, tagad es esmu nosolījusies sev,  ka, ja tikšu budžetā, dikti cītīgi mācīšos. patiesībā es esmu pārāk gudra, lai mānītu pati sevi, un man pārāk pietrūkst gribasspēka, lai šo solījumu pildītu. tādēļ jau tādas lupatas kā es nekur dzīvē nevirzās uz priekšu. sūds, nu.