tā vietā, lai katru randomo piektdienu randomi aizlietu acis kādā randomā bārā vai darītu vēl kaut ko citu nenormāli ierastu un patiesībā pa īstam nebaudāmu, es varētu beidzot padomāt par to, ko es TIEŠĀM vēlos. jo, godīgi sakot, man šķiet, ka es to sen neesmu darījusi, nerunājot par kaut kādiem mirklīgiem iespaidiem vai pārpasaulīgiem priekiem. un vispār ne tikai par piektdienām runājot - in general. un es tieku līdz padomāšanai. jo patiesībā jau man apkārt nav cilvēku, ar kuriem sakristu manas intereses un vēlmes, un diez vai tādi atrastos. es dažas, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas, reizes kaut kur esmu gājusi viena. man ir vajadzīga kompānija, acīmredzot tādēļ arī esmu aizmirsusi par visam tām burvīgajām nodarbēm, kas vēl, šķiet, pirms tik neilga laika mani aizrāva. vēl divus gadus atpakaļ atceros, ka man nevajadzēja nevienu - man pietika ar sevi, nekad nebija tā, ka es kaut ko nedarīju tikai tāpēc, ka nebija kompānijas. un es nespēju iedomāties, kā tas var būt. un ne tikai šis. Rīga mani ir ļoti izmainījusi un es neesmu pārliecināta, ka uz labo pusi.
tādas tās lietiņas - i'm completely fucked up.