vēlreiz apskatīju mājaslapu, kurā iespējams iepazīties ar dažādu cilvēku dzīvesstāstiem un viņu nopelniem Latvijas labā. lasīju barikāžu dalībnieku dzīvesstāstus un gandrīz appinkšķējos, iedomājoties vien, kā mans tētis ar savu traktoru (kādreiz viņš strādāja kolhozā) brauca uz barikādēm, stāveja tur, stāvēja par savu valsti. kad cilvēki neznāja, cik lielas briesmas viņiem patiesībā draud un vai viss būs labi. un mamma ar mani (man bija tikai divdesmit dienas) sēdēja mājās un gaidīja tēta atgriešanos. un es iedomājos, ka patiesībā viss varēja būt arī citādi. ka tētim un visiem pārējiem varēja arī nepaveikties. un tad man nepavisam vairs negribas pa to domāt un vēl jo mazāk par to rakstīt, un liekas: 'dirsā to stulbo eseju.'