man riebjas. man tā riebjas, ka es to nevaru izstāstīt. mani tracina tie, kuriem ir jauka, sakārtota dzīvīte. kā arī tie, kuriem tāda nav, bet kuri spēj priecāties, pat tad, kad viss nav tā, kā gribētos. jo es tā nevaru. man ir apnicis un es esmu nogurusi visu laiku satraukties par lietām, kas nemaz nav tā vērtas. un man ir apnicis, ka kaut kas vienmēr aizēno to patieso prieku un mazo laimīti, to mazo stariņu, kas dažreiz tomēr spēj ielauzties manā tomēr pesimistiskajā, sakāpinātajā uztverē. un es domāju par to, kas ir bijis un es to negibu atcerēties. es domāju par to, kas būs, un man ir bail cerēt. bet es nedomāju par to, kas notiek šobrīd. un tas mani biedē visvairāk.