zakon podlostji - tam vilnas izstrādājumam, kam vajadzēja kaut drusku sarauties - nefiga. a šodien ieliku savu zaļvilnas jaku tikko pabeigto un melno vestīti - jaka ir tā, ka cerams derēs kaut vai Ivo, bet veste vispār savēlās vienā resnā kamolā, ka knapi izpiņķerēju, lai saprastu, vai kkur liekama. nea, nebūs liekama gan, ja nu Čiepelim par kārtējo spilventiņu vai deķīti - noteikti, ja sagriezīšu, pat neizirs. bljedstvo. nez, vai ir vērts senča krekliem ķerties klāt vai labāk nevajag?

un atkal ir iestājies tas, ka es nemāku šūt. nu nesanāk man Alīnas kleita! vnk nesanāk. idejas daudz un dažādas un salīdzinoši vienkāršas, bet nu kā ķeros klāt, tā sanāk kkādas auzas un nesmuki un ķerās. nu blje! būtu sev kkas, jau sen būtu gatavs, bet citam neko nevaru uzšūt. Daivai toreiz kleitu tā arī nesašuvu, atmetu ar roku. Alīna man neļaus padoties, tātad nervi būs beigti līdz klinķim.

a matus man nogrieza smuki. krāsa gan nav gluži tik lillā kā es būtu gribējusi, bet man jau pašai nesanāk labāk. bet apgrieza smuki. un lēti. tik vien kā 2ar pus stundas ap mani meitēns trīcošām rokām cīnijās.