divi nevēlami manā dzīvē ļautiņi, trīs teorētiskas draudzenes, divi vecāki, brālis un vīrs. nu jā, kārlēns vēl. paldies. bet labāk būtu čučejuši savās alās, aizmirsuši un nelikushies ne zinis par mani tāpat kā es par jums. bez divām pirmajām grupām ir daudz vieglāk!
pēdējā laikā es arvien vairāk pārliecinos, ka bez pagātnes ir daudz labāk. jā, daudziem sāp, ka esmu vienaldzīga kļuvusi, ka nestāstu neko vairs par sevi. bet man ir pieriebies. pieriebies! atskaitīties cilvēkiem, uz ko mana dzīve ne tuvu neattiecas un mēģināt pēc tam saprast kam ko esmu stāstījusi un ko neesmu.
tāpat pietiek savu problēmu. bet laikam jau es pati sev esmu vislielākā problēma. nu nevarēju es mierīgi strādāt un mācīties reizē, lai vecākiem miers? nu nevarēju es mierīgi dzīvot pie vecākiem un lielāko daļu savas algas nobraukāt ceļā uz rīgu? viss taču ir tik ideāli un mierīgi. nē, tieši tur jau tā lieta, ka nav ne tuvu ideāli. es gribu lai ir labāk. lai ir labāk manam vīriņam un man. un vecāki noteikti zina, ka es nedzīvošu visu mūžu te, zem viena jumta ar viņiem. jā, viņi gaida to brīdi, bet viņi domā, ka tas pienāks pēc trim gadiem, kad man vajadzētu pabeigt psihologus. nea. nevaru. ne-va-ru!
ir cilvēki, kas jau kopš dzimšanas brīža zina, ko viņiem jādara savā dzīvē, par ko jākļūst. ir cilvēki, kam to iestāsta vecāki. ir cilvēki, kas meklē un meklē un meklē savu īsto vietu. un kamēr meklē, tikmēr dara melnos darbus. līdz saprot, ka tieši melnos darbus ir jādara viņiem. un tas nemaz nav slikti, kā to uzskata sabiedrība. jo ne jau visi var būt augstskolu pasniedzēji, ministri, baņķieri, 1000ls mēnesī pelnoši menedžeri. kādam ir jādara kaukas, lai visiem augšminētajiem būtu savu naudu kur likt, ko ēst, kur dzīvot, kam teikt "TU ESI NIECĪBA!"....