vakar bija skaisti. ne tik skaisti, cik biju iedomājusies, bet tomēr skaisti. piepildījās sapnis, par kura piepildīšanos neuzdrošinājos sapņot. bet vakar tas piepildījās! patiesībā tajās 6ās stundās noritēja divas kaislības. paralēlas un vienlīdz skaistas.
es biju pirmajā rindā. un man līdzās, cieši mani aizsargājot no izsmērēšanas gar barjeru, bija Mans Dzejnieks. nē, nekas perverss nenotika (par laimi vai diemžēl). bet 11 mēnešu ilga netikšanās, tikai kaislīgas vēstules noved pie pilnīgas iepriekšējo robežu ignorēšanas. viņš bija šokā par manu drosmi. bet ne jau drosme bija tā, kas manī iemiesojās. tā bija sena, skaista kaislība, dvēseles un miesas mokas un nevaldāmas alkas pēc maiguma, atklātības un mīlestības pilniem pieskārieniem...
tas bija vakar. šodien tās ir vien atmiņas. skaistas, dedzinošas. tādas pat kā kaislība pirms tam...
par pašu konci? bija labais. neskatoties uz izteikto mazumpiegaršu un to, ka Holmsa mikrofons bija par klusu. man kaut kā patika basista smaidiņš katram fanam pirmajā rindā. holmsam gan tāds iedomības pilns skatiens pāri visiem. tāds pofigists. žēl. bet man patika. tas bija skaisti:)

P.S. novērotās blaknes:
pāris zilumi uz ceļiem;
sāpoša spranda (mugura nesāp, jo bija masāža:);
mati, kurus nevar izsukāt;
pazudusi gredzena actiņa;
sūrstošas acis;
sausa nobļauta rīkle...