Trešdiena, kā jau trešdiena, bet!!! šodien punčbēbim paliek 38 nedēļas. Un tieši pēc 8 dienām man jādodas uz sarkano māju Miera ielā :) Kad saka - pēc 8 dienām, tad liekas, ka vēl laika gana, bet kad pasaka, ka nākošnedēļ, tad tas laiks pēkšņi sarūk. Un tad liekas tik drīz. Ja vēl nesen (pavisam pavisam nesen) es uztraucos, kaut tik puiks (?) nepieteiktos ātrāk, tad tagad esmu palikusi mierīga - nu kas tur 8 dieniņas, vai nu nevarēs pagaidīt? Armands gaidīja 2 nedēļas un arī neko :)
Un vispār - gribu ātrāk lai ir tas ķeizars, lai ātrāk varu tikt mājās :) Jā, esmu no tiem, kas var dzīvot pa māju viens (ir skumīgi un tomēr), bet nespēju krēslas laikā būt ārpus mājas viena - tad man kļūst šausmīgi skumji un mani šausmīgi velk mājās... nu tā ka acīs cērt un raudāt gribas.