Šorīt izlasīju diana 's dienasgrāmatā izlasītais </span> lika aizdomāties par vīriešu un sieviešu lomu. Un nonācu pie secinājuma, ka mūsdienās tomēr cilvēki ir gana aizspriedumaini. 

Joprojām liekas, ka pelnītājam ģimenē jābūt vīrietim. Nu, varbūt. Bet man liekas, ka tas jādara cilvēkam, kam tas labāk sanāk. Neatkarīgi - vai tā ir sieviete vai vīrietis.

Un aizdomājos par to, ka vīrieši it kā mājās neko nedara. Nez, a ko dzīvoklī (ja vien nav remonts) vīrietis var izdarīt? Sievietei jau kā parasti - ikdienas mājas solis, ēst, drēbes, putekļi, netīri trauku un vēl un vēl un vēl.... A mājā vienmēr ir ko darīt. Kā izteicās mans vīra tēvs, privātmājā tiklīdz kaut ko esi pabeidzis vienu darbu, otrs jau gaida. Vārdu sakot - darbs darbu dzen. Protams, var jau darbus pārdalīt (malku zāģē vīrs, skalda sieva), bet nu nezinu gan.... Un tagad sapratu, ka mēs paši sev darbu atrodam, es tam esmu ideāls piemērs - varētu jau neaudzēt tos tomātus - aizej uz veikalu un nopērc - izpaliktu i tā sēšana, i piķēšana, i laistīšana, i ražas novākšana un pa burkām bakstīšana. Tāpat arī ar vistām - baigi vajaga - aizej uz veikalu un nopērc tās olas, bet nē - gribās savas, pašu. Arī tie fazāni - būtībā jau nafig viņus nevajaga, bet gribās fazānu mājās - fazānu cepetis ir dikti garda manta. Un tā tas aiziet... kā lavīna no kalna. Gribās to, gribās šito - un galu galā - kāpēc gan ne, ja mēs to varam atļauties - i laika ziņā, i teritorijas ziņā. Ko tad es no rīta darītu, ja nebūtu jāiet tās vistas barot? Da neko - sēdētu un truli lūrētu tv, vai nīktu netā.Vai varbūt strādātu.... A tā ir nepieciešamība izlīst no mājas :)  Tā ka - katrs savas laimes kalējs un visas mūsu darbības ir atkarīgas no mūsu vēlmēm un iespējām.

Un šodien ir mūsu attiecību legalizācijas 2 gadu jubileja.