Sniegs...pa mežu kāds brien, brien un brien......

Arī es brienu ...ziemā, pa sniegu.... Un ir sajūta, ka nosalšu, bet mīlestība dzen uz priekšu, par spīti egļu zariem, kas sitas sejā, par spīti aukstumam, kurš stindzina kājas. Es zinu, ka kaut kur tur, meža otrā pusē ir mājas. Manas mājas. Vieta, kur es varu vakarā dzert karstu kakao, bet no rīta kūpošu kafiju un sēdēt uz palodzes, ceļus pie zoda piespiedusi. Vērot lielo egli, kurā ik pa brīdim ielec vāvuks un pašūpojies aiztek tālāk. Tur ir klusums, kurš man gribot negribot liek ieskatīties dvēselē, kā spogulī un redzēt to, ko varbūt ikdienā cenšos noslēpt.

Reizēm ir patīkami iekurt kamīnu, sēdēt pie galda virtuvē un rakstīt dienasgrāmatu vēstules veidā. Ir sakrātas daudzas jo daudzas vēstules, kas ir saskavotas un netiks nosūtītas, ne šodien - ne rīt. Nekd.

Vēstules visiem un ikvienam. Arī Tev. Vēstules par to, kā es Tevi gaidu un no debesīm, būdama spožā zvaigne, noraugos kā Tu lauzies cauri biezoknim pie manis. Reizēm aizmaldoties un metot līkumus, citreiz atkal sākot ceļu no sākuma. Un ik reiz es Tevi ar savu skatu pavadu un veiksmi novēlu.

Reiz Tu atnāksi, es zinu. Tāpēc neuztraucos, bet lai novērtētu sasniegto, Tev ir jāsajūt zaru sitieni sejā, roku salšana.

Lai novērtētu kāda mērķi, ir jāizjūt ceļš un pūles, lai to sasniegtu.

Bet Tu nenovērsies, nāc....